Vēl pirms preses konferences oficiālās atklāšanas „Arsenāla" viesi steidzās izteikt sajūsmu par pilsētu, par festivālu un, it īpaši, šeit pavadītajā laikā sastaptajiem cilvēkiem. Cilvēks kā sabiedrības centrs, kā mākslas un kultūras dzīves koordinators, kā sākumpunkts visam, kas notiek uz skatuves, ekrāniem, vai tepat – ielās, pašsaprotami izvērtās par diskusijas galveno tematu. Pašsaprotami tāpēc, ka „Arsenāls" – notikums, kas savedis kopā kino cienītājus teju vai no visas pasaules, savu ekscentrisko un brīžam pārdrošo tēlu ir radījis un vēl aizvien spējis saglabāt, tieši pateicoties aiz šī kino notikuma stāvošajām personībām.
Klātesošie varēja pārliecināties, ka ne tikai festivāls – ilggadēja pieredze, atmiņas vai pavisam svaigi iespaidi –, bet arī Rīga kā pilsēta ar savu vēsturi un māksliniecisko auru ir paspējusi iekarot „Arsenāla" viesu simpātijas un pat izpelnījusies īpaši cildinošus vārdus par Rīgas ielās jūtamo radošo elpu, kas kinoļaudīm visā pasaulē nenoliedzami saistās ar Sergeja Eizenšteina vārdu. Naums Kleimans, Maskavas Kinomuzeja direktors un viens no ievērojamākajiem savas jomas speciālistiem, kas Eizenšteina daiļradei veltījis ne mazums laika un līdzekļu, labprāt dalījās savās atmiņās par „Arsenāla" pirmsākumiem – laiku, kad „Arsenāls" kā tāds vēl bija tikai tolaik neiespējamu sapņu stadijā. „Arsenāla" ideja gluži dabiski izaugusi kā protests pret Padomju Savienībā rīkotajiem pārlieku oficiālajiem un pompozajiem. Jaunajiem vajadzēja kaut ko savu, pavisam savādāku, ar svaigu elpu un skatu pāri Dzelzs priekškara it kā tik pašpietiekamajām robežām.
Gruzīnu režisore Nana Džordzadze, kura bija klāt arī „Arsenāla" ugunskristībās, Rīgā atgriezusies ne tikai ar savu jaunāko darbu, maģiski reālistisko filmu „Laika vecis", bet arī patiesā sajūsmā par toreiz, festivāla pirmsākumos, piedzīvoto un prieku, ka „Arsenāls" šajā laikā ne tikai turpina pastāvēt savā unikālajā formā, bet acīm redzami ir audzis līdzi laikam un tehnoloģiskajām iespējam, vienlaikus saglabājot kino patiesās vērtības un tradīciju nozīmību.
Pēc vakar kino „Rīga" telpās atklātās fotoizstādes armēņu fotogrāfs Zavens Hačikjans, kas savos darbos iemūžinājis Armēnijas tautas likteņus un vēstures pieminekļus, cilvēces traģisma liecības, atzina, ka ar Rīgu, tās ielām un tajās sastaptajiem cilvēkiem jūt pārsteidzošu emocionālu tuvību. Kaut arī Armēnijas un Latvijas ceļi uz neatkarību vēsturiski sākušies vienā punktā, 1991. gadā abas valstis atsavinājušās no Padomju varas sloga, Hačikjans norāda, ka Latvija, īpaši tās māksla un kultūra jau sen vairs nenes post-padomju zīmogu, bet mērķtiecīgi un atvērti visam jaunajam lūkojas Eiropas virzienā. „Arsenāls" ir bijis uzdrīkstēšanās piemērs un atspēriena punkts Armēnijā notiekošajam Armēnijā notiekošais kino festivālam „Zelta Aprikoze", savukārt Latvijas kino nozarē notiekošais kopumā – „kuģis" kas no „postpadomijas" ostām veiksmīgi aizlauzies līdz pasaules jūrām.
Rīgu – pilsētu, kuru šobrīd viennozīmīgi pārņēmis „Arsenāla" neprāts, viesi redz kā vietu, kurā attīstīties jaunai kino paaudzei: kino skatītājiem, zinātājiem un, pats galvenais, jauna un kvalitatīva latviešu kino radītājiem. Naums Kleimans norāda uz tām pilsētas un valsts dotajām iespējām, kuras ir jāizmanto un visiem spēkiem jāatbalsta, lai „Arsenāls" savos turamākajos festivālos varētu pulcēt ne vien kino ieinteresētu, bet tiešām zinošu un izglītotu auditoriju. Kleimans uzsver nepieciešamību pilnveidot Rīgas Kino muzeja darbību un veicināt sabiedrības izglītošanu kino jomā jau no pašiem tās pirmsākumiem. Tikai pēc tam, kad ir apgūti pamati un apzinātas valsts radītās vērtības – līdz saknēm izstudēts kultūras kanons –, ir iespējams novērtēt gan kino, tai skaitā „Arsenāla" piedāvāto filmu, gan jebkuras citas mākslinieciskās izpausmes patieso vērtību un nozīmību mūsdienu sabiedrībā.
Vienlaikus aicinot neaizmist kino klasiku un tos Piemērus, no kuriem būtu svētīgi mācīties ikkatram, kas kaut reizi ir iedomājies par darbošanos vienā no demokrātiskākajām un subjektīvākajām mākslām, Naums Kleimans min vārdus, kas kino nozarē ienākuši tikai nesen, bet jau ir paspējuši sevi pierādīt kā pārliecinošus Eizenšteina, Bergmana un citu kino dižgaru profesionālās stafetes turpinātājus. Ar nožēlu, un par mācību mums, Kleimans gan nenosauc nevienu latviešu jaunā kino pārstāvi, bet netaupa uzslavas tepat kaimiņos, Somijā mītošajam režisoram Klausam Hāro, kas pēdējā laikā iekustinājis ne mazums kinofestivālu un kinokritiķu krēslos sēdošos. Savā ģeniālajā vienkāršībā Hāro parāda, ka arī neliela valsts ar visai ierobežotām finansiālajām iespējām spēj sarūpēt patiesi kvalitatīvu un tiešām baudāmu pasaules līmeņa kino. Un kamdēļ gan mums nepārmantot Maskavā nu par ikgadējo kļuvušo tradīciju, ik Ziemassvētkus iepriecināt ar vecīša dzimtenē tapušu kino? Bet varbūt mums pašiem arī ir ne mazums „ziemas pasaku", kuras nepelnīti aizmirstas putekļainos kinomuzeja plauktos...
Konference, šķiet, bija abpusējs ieguvums, gan tās dalībniekiem, gan pārdomās iegrimušajiem klausītājiem. Vieniem tā bija lieliska iespēja vēlreiz apliecināt savu mīlestību Rīgai un Latvijai, un „Arsenālam", kā latviešu kino dzīves „stūrmanim", citiem – brīdis, ko pavadīt inteliģentās sarunās ar ne mazāk inteliģentiem cilvēkiem.
„Arsenālam" tika veltīts vēl ilgs un panākumiem pilns mūžs. Mūsu uzdevums ir tikvien kā sarūpēt tam labu kino!
