Nav gara, tikai čaula

Aiz melna aizkara beidzas gaišā telpa, uz ekrāna datoranimācijas meitene ar elfu spicajām austiņām, ziliem matiem un akli tukšām acīm. Līst. Baltas lāses uzmirgo tumšajā ekrānā. Un sasaucas ar nevirtuālo lietu aiz loga. Meitene sastop savu dubultnieci, dvīņi, alter ego – meiteni ar violetiem matiem un tik pat aklām acīm, abas apmainās frāzēm japāņangļu valodā (kaut kāds miksējums no abām). Visbeidzot – angļu valodā izskanot frāzei, ka vairs nav kurp doties šajā pilnīgi pazudušajā visumā, uz ekrāna iestājas tumsa, saglabājas tikai lietus ritms.

Pasākuma atklāšana kavējas. Tikmēr pagūstu iepazīties arī ar apgaismotajā telpas daļā redzamo, kur novietots televizors un tajā nonstopā tiek risināts otrs stāsts – video, kurā redzama šī pati, tikai gotiskāk krāsota meitenīte un dažādu citu tēlu miriādes, kas nomaina cita citu, brīžam neļaujot izsekot, mainās tikai krāsas spilgtums un melno toņu dominante. Melna lode pārtop zemeslodē, zemeslode atkal melnajā, meitene pārvēršas melnā zivī ar sarkanām acīm un atkal atpakaļ.

Apkārt rosās lielākoties tikai organizatori un pāris visu iespējamo pasākumu apmeklētāji. Nudien apbrīnojami, no kurienes viņi allaž uzrodas un kā uzzina par pasākumiem. Tas noteikti ir kaut kāds tikpat mistisks un citai realitātei piesaistīts veids, kā ekrānā redzamie tēli.

Uz galda rindojas bleķa krūzītes, bļodās kārdinoši smaržo sangrija vai kaut kas uz to pusi, ar āboliem, bumbieriem, rozīnēm un citām labām lietām. Kārdinoši, bet īsti piekrišanu negūst, var manīt, ka cilvēki šādā laikā drīzāk neatteiktos no karstas tējas vai kafijas tases.

Izstādes kuratore zviedriete Marija Linda šķietas esam īsta dzelzs lēdija, vislabākajā šī vārda nozīmē, bezgala detalizēti viņa izskaidro pasākuma koncepciju un nu top skaidra visa apkārt redzamā jēga, kas, jāatzīst, bez detalizētas informācijas piedevas nekādu īpašu interesei vai simpātijas neraisa.

Tātad. To kopumā varētu uztvert par virtuālu glābšanas misiju. 1999. gadā divi mākslinieki – Pjērs Īgs un Filips Pareno par 1 eiro kopīgi iegādājās datoranimācijas personāža autortiesības, Enna Lī (tā sauc stāsta galveno varoni) bija paredzēta komisku otrā plāna personāžu galerijai, tātad arī bija viena no lētākajām. Šeit arī dzima misija – glābt divdimensiju Ennu, jo nonākot komiksos viņai tajos būtu paredzēta pavisam īslaicīga, nenozīmīga loma. Mākslinieki iegūto personāžu nolēma izmantot citādi, tika izveidots īpašs projekts, kurā iesaistījās kopumā 17 mākslinieki, katrs veidojot savu saturu čaulai, veidojot virtuālu personību, stāstu par Ennu. Radušās epizodes bija neatkarīgi darbi, taču vienlaikus savstarpēji saistīti, pateicoties vienam izmantotajam tēlam.

Nosaukumā ir apspēlēta kāda multfilma ar nosaukumu „The Ghost in the Shell” jeb latviskojot „Gars čaulā”, šī projekta veidotāji gribējuši uzsvērt tukšo čaulu, kas tiek piepildīta ar daudzām iespējamām būtībām. Projekts pirmo reizi atceļojis līdz Austrumeiropai, jāteic gan, ka ekrānā vērojamā Enna Lī nu jau uzskatāma par virtuālu nelaiķi – 2002. gadā projekts pabeigts, varone oficiāli „nobeigta”, sarīkots šovs ar bērēm un noslēgts līgums, ka Ennas tēls vairs netiks nekur citur izmantots.

„Ēdnīcā” apskatāmi divu autoru veidotie Ennas iespējamie „pildījumi” jeb personības – kā ievads kalpo Filipa Pareno „Jebkur pasaulē”, kā visa projekta priekšvārds – Enna stāsta par sevi un savu rašanos, kā viņa tikusi radīta kā prece un pārdota, sākusi jaunu dzīvi, kā senu foto viņa pastiepj pretī skatītājiem bildīti ar savu sākotnējo tēlu, tipisku multeņu varoni lielām acīm, kas nu tikušas aizkrāsotas, kļuvušas tukšas, viņas tēls kļuvis askētiskāks, nosacīts, taču ar to maksāts par personības iegūšanu. Viņa daudzkārt apliecina, ka ir tikai prece. Otra versija ir Laiema Gilika „Enna Lī jums piedāvā” – gotiskā Ennas identitāte. Atklāšanā bija skatāms vēl arī trešais darbs par Ennas un viņas dubultnieces satapšanos, ko aprakstīju jau iepriekš.

Domājot par šo projektu, kaut kā nekādi neatkāpjas pirms kāda laika vai uz katra stūra lasāmā frāze – „tevi pārdos kā lelli”, nu, kaut kas uz to pusi. Tikai šoreiz kā virtuāls uzskates modelis. Produkcija, čaula, ko katrs pilda vai tukšo kā tīk.