Jaunākā tehniskās animācijas meistara Spaika Džonza īsfilma „Esmu šeit" paver skatu uz pavisam citu, alternatīvo pasauli iespējamā nākotnē. Režisora pirmais mīlasstāsts, kura pamatā ir ideja par nesavtīgu ziedošanos otram, nebūtu nekas īpašs, ja vien mīlnieku sejas un ķermeņus neklātu metāla karkass un karstu asiņu vietā neplūstu sprakšķošas elektrības straumes.
Robots Šeldons (zem visai antīka modeļa procesora maskas paslēpies aktieris Endrjū Gārfīlds) pieticīgi vada savas dienas starp cilvēkiem un vēl pāris tādiem kā viņš – tehnoloģiskajiem brīnumiem. Veiksmīgi iekārtojies darbā bibliotēkā, Šeldons dienu no dienas apstaigā grāmatu plauktus, korekti un ar robotam raksturīgu precizitāti veicot savus pienākumus. Klusā un sevī noslēgtā puiša monotonais dzīves ritējums pārtrūkst, kad kādudien, gaidot autobusu, viņa „acu" skatiens sastopas ar Frenčesku, tobrīd pie auto stūres sēdošu robomeiteni. No vienkāršas draudzības izaug kaut kas līdzīgs mīlestībai, iemiesojot visas šim fenomenam raksturīgās iezīmes no apātiskas kaisles un pieķeršanās caur bezbēdīgiem ikdienas priekiem līdz traģiskam finālam, kas tad īsti parāda šo visai dīvaino attiecību patieso seju.
Pati filmas ideja nav nekas jauns, Džonzs iedvesmojies no amerikāņu multimākslinieka Šela Silversteina didaktiskās pasakas bērniem (un ne tikai!) par „Visu dodošo koku", kas iznāca jau 1964. gadā. Tā atklāj vienpusēji nesavtīgu pieķeršanos starp koku un mazu zēnu. Līdzīgi kā pasakā, arī Šeldons uzņemas „devēja" lomu, pa gabalam vien atdalot no sevis kādu detaļu, lai atjaunotu Frančeskas jaunības dullumā zaudētās ekstremitātes. Procesora kastei līdzīgā galva ir pēdējais, kas paliek pāri no Šeldona ķermeņa. Brīnumainā kārtā, Frančeskas roku apskauts, Šeldons turpina funkcionēt, un nekur nav zudusi arī apbrīnojami spēcīgā, teju vai ieprogrammētā mīlestība pret vieglprātīgo meteni. Robota sirds taču paslēpta pavisam tuvu ieslēgšanas/ izslēgšanas pogai.
Kaut arī filmas galvenie varoņi ārēji tikai nojaušami līdzinās cilvēkveidīgām būtnēm, iekšējā jūtu pasaule un tik dažādie raksturi ir teju vai identiski mūsējiem. Ja Silversteina pasakā simboliski izraudzīti mazais zēns un koks, Džonzs šo fabulu paceļ jau cilvēkam tuvākā, saprotamākā līmenī, lai arī tie, kam svešs pasaku „šifrēšanas" un dziļās, filozofiskās domas meklēšanas process, saprastu, ka ne jau par robotiem šeit stāsts un ne jau par orgānu transplantāciju mīlestības vārdā. Pavisam vienkārši un uzskatāmi, turklāt emocionāli spēcīgi Džonzs pieskaras savstarpējo attiecību tēmai, un, cepuri nost, režisora pirmais mēģinājums melodrāmas žanrā izrādījies pavisam veiksmīgs. Turklāt mūzika pieliek estētiskas pilnības punktu, šoreiz ne tikvien kā muzikālā materiāla dēļ, bet simboliski kļūstot par „visu dodošā koka" mīlas agonijas vērotājiem.
