1989.gadā, kad Martinsons režisēja "Jumpravas" mūzikas video "Šis ir mans auto" un ieguva balvu kā labākais klips, godalga viņu Latvijā tomēr nenoturēja. Jau pēc pāris gadiem Māris sāka strādāt Lietuvā un Īrijā, tad cituviet Eiropā, arī Indijā, Taizemē un Ķīnā. Pēdējās valsts Starptautisko filmu festivāls viņam atnesa labākā režisora apbalvojumu, kuru Martinsons saņēma par 2008.gada lenti – baltiešu dramatisko sāgu "Loss".
Un tagad viņš ir ieciklējies uz Honkongu un Āzijas kino aktieriem, kuri spēlē pavisam citādāk, neparastāk un daudz reālāk nekā būtu domāts un gaidīts. Šajā mazajā Ķīnas Tautas republikas administratīvajā rajonā ierodas Martinsona daudzgadīgais "rokaspuisis", lietuviešu aktieris un mūziķis Andrius Mamantovas, kurš iejūtas platīnblonda eiropeīdā ceļotāja Pola lomā. Izšķīries no sievas, viņš rod patvērumu neparastos darbos un nodarbošanās, krustojot pasauli no Savienotajām Valstīm līdz Indijai, no Eiropas līdz Ķīnai.
Honkongā ceļinieks, neticami un par nelaimi, satiek savu kādreizējo mīlestību, nedaudz ar dīvainu akcentu runājošu meiteni no Londonas – Loriju (Kristīne Navarauska), kura jau paspējusi satikt citu vīrieti, kurš, kā izrādās, ir diezgan bagāts maita. Tomēr viss stāsts griežas ap japāņu sievieti Amaju (Kaori Momoi), kura, kopā ar savu ķīniešu vīru, jau vairāk kā 25 gadus dzīvo šajā septiņu miljonu pilsētā. Un vēl aizvien ir vientuļa. Viņa brālis Tao (Lau Dan) izrādās ne tikai niekalbis un masēšanas salona īpašnieks, bet arī neliels naudas rausējs un beigu beigās dubults niekalbis. Visam pa vidu virmo arī jaunas, darbu meklējošas meitenes Jasmīnas (Monie Tung) mikrosimpātijas pret svešinieku no Eiropas, kurš, pašai nezinot, jaunietei palīdz.
Dažreiz liekas, ka Navarauskai filmā nemaz nevajadzēja parādīties, tad "Amaya" izrādītos kino par visiem pasaules negaidītiem cilvēkiem, kuri uzrodas kā svešinieki, maina citu dzīves, un tad kā svešinieki arī nozūd, nesāpinot nevienu un atstājot gaišas atmiņas. Kā paša platīnblondos matus. Tomēr, lai cik īpašs Mamontovas un viņa Pols, skatītājam tāpat skaidrs, cik svarīga ir pelēcīgā Amajas, ierindas pilsones, dzīve – katru dienu masējot un gatavojot vienu un to pašu un saņemot vēstules no dēla, kas strādā zvejniecībā citā pilsētā. Vēlāk viņai pat rodas izdevība satikt puisi, lai beidzot savā mūžā ar kādu izrunātos, bet dēls jau devies jūrā. Notiekot vēl kādam krasam pavērsienam, vienīgais uzticības cilvēks ir svešais Pols.
Noskatoties šo netipisko latviskās režijas kinodarbu, daudziem cilvēkiem liekas, ka tas nav nekas īpašs. Vairāki kadri liekas tik atrādīti citās filmās. Parasts stāsts par lielo, vēso ārzemju brīvdomātāju, kurš mietpilsoņiem māca dzīvot. Tomēr latviski nerunājošā lente "Amaya" sniedz tādu estētisko, krietni ironisko, vizuālo un silto baudījumu, kādu šīs valsts spēlfilmās var redzēt reti vai gandrīz nemaz. Var runāt par Pakalniņu, tomēr tā ir pavisam cita kinematogrāfija un Streiču vai Šņori, taču tā ir pavisam cita auditorija. Vēl paliek arī Mizišs vai Kairišs. Bet tas arī nav tas.
Šogad, nosvinot piecdesmito jubileju, Martinsons sev ir uzdāvinājis labāko dāvanu, kuru latviešu lielbudžeta kino režisors varētu pagādāt. Ar filmu "Amaya" viņš ir krietni pārspējis pats sevi, kvalitātes ziņā uzveicot iepriekšējos darbus un sasitot citus mūsdienu latvju "kases grāvējus", piemēram, nepārliecinošo Miku Ozoliņu un episko parādību ražotāju Aigaru Graubu. Iespējams, "Amaya" ir īpaša ar to, ka latviešu īpatsvars un nacionālā domāšana šeit ir izcirsta un izravēta līdz mielēm. Šādu dārziņu noteikti jāredz.
Filma "Amaya" skatāma kino "Rīga" un kino "Citadele".
