Filipa Halsmana fotoizstāde Rīgā

Iedomājieties skatu – angļu lēdija, gadījuma pēc, Velingtonas hercogiene, – elegantā kostīmiņā, novilkusi kurpes uz neliela papēdīša (tās mētājas turpat netālu), basām kājām (nu labi, zeķbiksēs, etiķete tomēr), viņai blakus džentlmenis, gadījuma pēc, Velingtonas hercogs, uzvalkā un vestē. Un abi tā mazliet atturīgi palēkušies pārdesmit centimetrus no paklāja.

Kādas „aukliņas” gan prata raustīt šis fotogrāfs, ka viņa priekša lēkāja gan Merilina Monro, gan BB un pat hercogs ar hercogieni?

Izstāde tika atklāta 2.maijā, kas ir Filipa Halsmana 101. dzimšanas diena. Viņš dzimis Rīgā, ebreju zobārsta un skolotājas ģimenē, pavadījis šeit pirmos divdesmit dzīves gadus, Halsmans vēlāk sācis inženierzinātnes studijas Drēzdenē. Bet visu kā zināms šai pasaulē nosaka Viņa Augstība Gadījums un, kad Filips Halsmans apciemo Parīzē studējošo māsu, viņu tā savaldzina pilsēta, ka viņš pamet studijas un pievēršas fotomākslai, 1930.gadā atverot pats savu darbnīcu. Talants tiek pamanīts, darbi nonāk „Vogue”, „Vu,” „Voilà” lappusēs un jaunais censonis izpelnās labākā fotogrāfa-portretista slavu.

Kad Parīzei 1937.gadā tuvojas vācieši, Halsmans ar A. Einšteina atbalstu nonāk Eleonoras Rūzveltes veidotajā Eiropas nozīmīgāko mākslinieku, rakstnieku un zinātnieku vidū, kuri saņem ASV vīzas un Halsmans kopā ar sievu emigrē. Ņujorkā viņš sāk darbu kā žurnālu un modes fotogrāfs. Halsmans kļūst arī par vienu no pirmajiem profesionālo fotogrāfu apvienības MAGNUM biedriem. Jāpiebilst, ka ar skaitli 101 saistās vēl kas īpašs – Halsmanam pieder nepārspēts rekords – tieši šādam žurnālu „Life” skaitam viņš veidojis vāka foto.

Zvaigznes, no – līdz. Tiklab Marlons Brando un Merilina, Žans Pols Sartrs un Pols Valerī, šķelmīgais bārdainis dramaturgs Tristans Bernārs un Dorotija, atvainojos, Džūlija Gārlenda. Omulīgais Hičhoks (portretēts, protams, kopā ar putnu), fotogrāfa sieva, kas stāvot kalna galā spēlē cimdiņu leļļu teātri (Dūrainītis un viņa draugs Pirkstainītis), uzmaukusi tos slēpju galos, tāda bezgala sirsnīga aina. Trīsdesmito gadu Parīzes sievietes, tumšas un gaišas, gan kino un skatuves dīvas, gan noslēpumainas skaistules. Portreti un dubultportreti, un dubultoti vienas personas portreti. Melnbaltais šarms. Piecdesmito gadu eksperimenti sirreālisma garā. Ekspresīvais Žans Kokto – režisors un rakstnieks – fotomontāža ar sešām rokām, no kurām piecas aizņemtas darbos, bet sestā bauda atpūtu.

Fotogrāfs un viņa tuvs draugs – Vīrietis Ar Brīnišķajām Ūsām jeb vienkārši Salvadors Dalī, ne reizi vien sadarbojušies iemūžinot kā fantastiskās Ūsas (šajā gadījumā tas nav sugasvārds, jo Dalī ūsas ir Ūsas) un pat izdodot nelielu fotogrāfiju grāmatiņu/albumu „Dali’s Mustache”, kas arī aplūkojama izstādē, tiesa gan, aiz stikla un aizvērtā veidā, taču dažas no fotogrāfijām skatītāju priekam un baudai ir arī eksponētas. Turpat arī citas fotogrāfijas, kuras tapušas abu radošo mākslinieku sadarbībā – „galvaskauss”, ko veido kailu sieviešu ķermeņi un daudzcietušu kaķu bilde – proti, lai uzņemtu fotogrāfiju, kur lēcienā jeb, kā labpatika uzskatīt Dalī, lidojumā, vienlaikus atrauti no zemes redzami trīs kaķi, krēsls, līstoša ūdens šalts un pats Dalī, kaķu mešana un ūdens liešana tika atkārtota 26 reizes. Fantastika! Efekts bez falšuma. Vienkārši (!) darbs.

Onka ar sirmu bārdu sēž slimnīcas tipa gultā, rūtainu segu apsedzies, uzlicis brilles, virs paliktņa-galdiņa rūpīgi ar lielām šķērēm izgriež kolāžai domātu figūru. Fonā pie sienas vienkāršām līnijām zīmēti kailu, formīgu sieviešu tēli. Uz plaukta virs gultas rotaļu jēriņš, tāds mīksts un pūkains, zem gultas stūrī strīpains minka, acis samiedzis. Tāda vīrieša idille. Anrī Matiss.

Foto albūms nolikts uz melnas pirkstu nospiedumiem klātas virsmas. Bet stop! Lai pieskartos albumam vispirms jāuzvelk īpaši balti cimdi un tikai tad lapu pa lapai ļauts ieceļot tā melnbaltajās dzīlēs. Cilvēki tiecas pēc cimdu uzvilkšanas teju vai kā pēc sakrāla rituāla, kaut kāds īpašs svinīgums šim aktam piemīt, to nevar noliegt.

Divas aiz auss liekamas pazīmes kā atpazīt Halsmana fotogrāfijas – tajās redzamie lielākoties vai nu pīpē, kas, šķietami ir neizbēgama un nosacīti radošumu apliecinoša iezīme, bet arī iedarbīga – dūmu mutulī tinies mākslinieks apgaroti veras tālē vai skatītājā, ja paveicas. Otra iezīme – lielumlielais vairums atrodas palēcienā virs zemes, cik nu kura fiziskā sagatavotība un morālā stāja ļauj. Ģeniāls veids kā ātri un nesāpīgi izraut cilvēku ārpus ierastā, atbrīvot no sasprindzinājuma un samākslotas pozēšanas tieksmes, sejās parādās neviltots, bērnišķīgs prieks.

P.S. Ha! Tikko rokās pagadījās Stockmann jaunais katalogs. Uz vāka meitene palēcienā. Nē, es nevelku paralēles. Pasarg dies’! Bet acīmredzot tajā gabaliņā starp kājām un zemi tomēr kaut kas ir. Ne par velti pievelk. Kā mākslu, tā komerciju. Tātad, labai pašsajūtai jāiegādā vismaz lecamaukla.