„Dirty Drama" programma spēja uzrunāt patiesus teātra karsējus – trīs dienas tikai un vienīgi teātris. Katru vakaru vismaz trīs izrādes, bet piektdien pēc piecām izrādēm - arī uguņošana, gandrīz neviena izrāde neatkārtojas (izņēmums ir poļu režisora Wojciech Faruga izrāde „Carson City", bet visticamāk, ka lēmums par atkārtojumu balstās uz to, ka otrajā izrādes vakarā, piektdien, uz kafejnīcas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Andreja Polozkova darbs „Jēkabs. Demo"), starp daudzajām izrādēm arī apvienības „Umka.lv" un režisora Elmāra Seņkova darbi, pat divi. Interesi izraisa arī jaunie režisori, aktieri, to kopspēle un sadarbība, kā arī tas, kas šobrīd atrodas viņu uzmanības centrā. Vai nu tie būtu krīzes sagrauti teksti, lai gan šī tēma jau sen kā zaudējusi savu popularitāti, vai arī tā būtu mīlestība – brutāli reālistiski skarbā vai pārpārēm salkanā veidolā.
„Šis ir briesmīgs stāsts. Tas nenotiek ar jums, jo jūs esat normāli cilvēki. Jūs dzīvojat normālā pasaulē" – šādus ievadvārdus saka „Umka.lv" aktieri, kuru darbs „Control / out of control, jeb 12(3d)ebils" ir festivāla atklājēji. Zīmīgi laba izvēle, kuras pamatojums atklājas, lēnām pārlapojot visu izrāžu stāstus, – tu esi skatītājs, bet patiesībā – aktieris, jo viss, ko redzi ir / ir bijis tavā dzīvē. Ja „Umka.lv" runā par cilvēku zombēšanu mūsdienu pasaulē, kad reklāmas paralizē arī maza bērna prātus, tad „I-deju radošā grupa" ar kustību palīdzību izspēlē stāstu par sapņiem un vēlmēm, bet poļu režisors atklāj likteņa skarbās spēles, kurās ir gan mīlestība, gan nāve, gan apātija. Proti, ikviens kādā no darbiem varēja atrast stāsta fragmentus, kuriem piešķirt personiskākas aprises.
Jāteic, ka ārvalstu mākslinieku iekļaušana festivāla programmā bija riskants pasākums. No izrāžu video materiāliem neko daudz nevar saprast, bet, kā atklāja arī paši organizatori, tad klātienē tie nav redzēti, tik daudz, cik kāds ir ieteicis kā labu esam. Tad nu visvairāk diskusijas auditorijā, jeb patiesībā neskaidrības, raisīja Igauņu kolektīva darbs „Last orders for all those i have ever loved". Skaidrs ir viens – aktieri ir gados un ar lielu skatuvisko pieredzi, tomēr ne par to ir stāsts. Patiesību sakot, šo stāsta līniju daudziem neizdevās uzķert – minimālā stilā iekārtota telpa, kurā dzīvo divi cilvēki. Skaidrs ir tas, ka izmantoti daudzi simboli, ir mīlestības vēsmas un tam visam cauri teksts: „I screw you " (Es tevi piečakarēju – angļu val.). Izskanēja pat varbūtība, ka šim darbam varbūt arī nav nekādas idejas, autori vien vēlējušies uztaisīt darbu un likt cilvēkiem kaut ko saskatīt, bet patiesībā tur nav nekā. Tomēr kā atklājās, tad paši autori vēlējušies veidot stāstu par mīlestību, to mīlestību, kas pastāv tad, kad mīļotais cilvēks sakravā savas mantas un dodas prom, par to mīlestību un sajūtām, kas ir tad, kad ir slikti. Pēc kāda laika pārdomājot stāsta ideju un autoru ieceri, kopā saslēdzas bilde un gribas teikt, ka ideja bija laba, tomēr pārāk tīra. Arī Valtera Sīļa un Kates Krolles vēstījums „Hipnotizē mani" lika pārdomāt savu izpratni par to, kas ir teātris. Telpā sadzīts bars cilvēku, kuri skatās kā „stāsta varoņi" cenšas katrs sevi nohipnotizēt, kā viņi cenšas nohipnotizēt auditoriju un sarunāties savā starpā par bailēm un to, kas ir hipnoze. Bez formas, bez vēstījuma, vien izkārtne – teātris.
Tomēr prieks par to, ka patiesi dārgumi „Dirty Drama" programmā bija rodami. Pirmais patiesais pārsteigums bija poļu režisora darbs. Pirmkārt, krietni vairāk dekorāciju, kas apdzīvo telpu (un visas tiek izmantotas). Otrkārt, ja vairums no darbiem izmantoja tikai skaņu un pa reizei arī projektora veidotus attēlus, tad šeit bija arī horeogrāfija. Treškārt, gaumīgi simboli un veidi, kā cilvēkam likt saprast notiekošo, piemēram, dzimumakta laiks tiek simbolizēts kā kafijas tasītes izliešana uz sievietes naktskrekla vai divu cilvēku izģērbšanās, kad uz katra no novilktajiem krekliem ir kāda neķītra fāze, kas ilustrē dialogu. Ceturtkārt, izrādi bagātīgu darīja neskaitāmie stāsti. Galvenais trumpis bija izrādes beigās, kad režisors saslēdza izrādes sākumu ar baigām, apvienojot visus aktieru izspēlētos stāstus vienotā ķēdītē.
Ja runā par pašmāju režisoru veikumu, tad patīkams pārsteigums bija Ērika Seņkova izrāde „Bikts". Patiesību sakot, tā ir monoizrāde, kurā viens aktieris izspēlē četru personāžu dzīves stāstus – sieviete veikala ģērbtuvē iztirzā savu mīlas dzīvi, treniņtērpam līdzīgā kostīmā tērpies mūziķis telefona būdiņā atzīstas mīlestībā piekrāptajai draudzenei, ārsta uzsvārcī tērpies vīrietis pirms nāves soda izpildes, jauns students, kurš vēlas tikt uzņemts Kultūras akadēmijā, izmēģina savu runu komisijas priekšā. Izrāde patiesībā šķita kas ļoti vienkāršs, tomēr to visu par baudāmu pasākumu pārvērta tieši aktieris, kurš izjusti spēja iejusties ikvienā no tēliem un nebaidīties atkailināties skatītāju priekšā.
Jāsaka, ka „Dirty Deal Teatro" teātra notikumiem ir jāseko līdzi. Lai gan teātra festivāls parādīja, ka, lai darbs tiktu nosaukts par teātri, nav svarīgs vēstījums un forma, bet gan aktieri un skatītāji, jācer, ka gaidāmās pirmizrādes pārsteigs, vismaz jau rudenī programmā tiks iekļauta arī Elmāra Seņkova izrāde, kur pieauguši aktieri spēlēs bērnus, kas izliekas par pieaugušiem cilvēkiem.
