Viņš jau pērn bija Kannās, par filmu „Es nogalināju savu māti" saņemdams 3 balvas un kino vidi šokēdams ar „nepieklājīgo" vecumu vai, pareizāk, sakot, - jaunumu, jo kanādietiem Havjēram Dolanam ir tikai 21 gads! „Es nogalināju savu māti" ir viņa debija kino, kurai seko ne mazāk ambiciozs projekts – kinofilma „Iedomātās mīlestības", kas iekļauta arī šī gada „Arsenāla" programmā un pavasarī tika izrādīta Kannās. Pilna jauneklīgas harizmas un emocionālas savdabības, filma apburs ne tikai Dolāna manieres cienītājus, bet arī tos, kas jau izsenis lūko pēc īsta un dziļi cilvēciska mīlas stāsta, kurā nav ne grama no liekiem izskaistinājumiem un saldas romantikas pārblīvētām ainām.
Filmas pamatā ir stāsts par diviem draugiem, Frāncisu un Marī, kas abi vienlīdz spēcīgi iekrīt pilsētā jauniņā Niko valdzinājuma tīklos. Tik līdzīgs Da Vinči Dāvidam, blondi sprogotais tēls kļūst par šī savdabīgā mīlas trijstūra virsotni, līdzšinējo draudzību pārvēršot šķietami bezmērķīgā sāncensībā. Greizsirdība, vilšanās un emocionālā spriedze izrādās pamatīgs pārbaudījums gan draudzībai, gan uzticībai, kā arī kārtējo reizi pierāda, ka ne vienmēr jūtas un teju dzīvnieciski instinkti pakļaujami loģiskā prāta kontrolei. Režisors Havjērs Dolāns parāda tik dažādās mīlestības iespējas – bez aizspriedumiem, stereotipiem un klišejiskiem motīviem, ārpus jebkādas noteiktas seksuālas identitātes vai citām sabiedrības uzliktām robežām.
Līdzās filmas dziļdomīgajam stāstam, nenoliedzams ieguvums ir Dolāna stilā ieturētā vizuālā koncepcija. Šodien jauniešu (jēdziens, kas mūžam pakļauts visa veida manipulācijām) vidū tik aktuālais „vintage" stils izkopts līdz smalkākajai detaļai – apģērbi, frizūras –, kas kopā ar latviešu ausij vēl tomēr eksotisko franču valodu uzbur īstu retro noskaņu, kaut ko starp disko un Vudstokas pacifisko kopābūšanu. Varbūt tīri vizuālo elementu dēļ filma varētu šķist vairāk piemērota gados jaunākai auditorijai, taču nepārspīlējiet, jo līdzās virspusējai krāsainībai, „Iedomātās mīlestības" ir stāsts ar savu dziļumu un emocionālo spriedzi. Dolāna romantismā nav ne miņas no rozā brillēm un tumši sarkaniem rožu pušķiem (ja nu vienīgi saldo zefīriņu lietus virs Niko sprogotās galvas). Šie trīs jaunieši ir noķēruši to vispārīgo un universālo mīlestības fenomena esenci, kas kļūst iespējama jebkurā laikā, jebkurā vietā un ārpus jebkādām vecuma vai citu visai absurdu kategoriju robežām. Turklāt, mīlestība, ja tā tiešām pastāv, ir tikai viens no filmā traktētajiem attiecību variantiem.
„Iedomātās mīlestības" ir teju vai simtprocentīgs Dolāna roku darbs – „100% Made by Dolan". Papildus tam, ka ņiprais kanādietis ir gan filmas režisors, gan scenārija autors, kā arī aktīvi iesaistījies uzfilmētā materiāla montāžā un veidojis filmas vizuālo koncepciju, Havjers Dolāns nav piemirsis atgādināt par savām aktierdotībām, filmā lieliski iejūtoties homoseksuālā Fānsisaa tēlā. Vienlīdz spilgta ir šarmantā Monija Šokri Marī lomā un antīkā ideālisma caurstrāvotais Nilsa Šneidera Niko, kurā vienlīdz mājo kas eņģelisks un ellišķīgi grēcīgs.
Pirms vēl nonākt galējā perfekcionismā, vēl jāatzīmē filmā izmantotās mūzikas izvēle: inteliģenti smalkais Dalildas „Bang, Bang" pavada Marī ekscentriskos uznācienus, savukārt Baha prelūdijas samtainā čella skanējumā kļūst par „miglas plīvuru" visam, kas paliek ārpus dienasgaismas un plašākas publikas acīm.
Viennozīmīgi ārpus publikas skatu punkta Dolāns nepaliks, varam tikai minēt, kādi pārsteigumi jau tagad rosās režisora galvā. Runā, ka nākošajai filmai scenārijs jau esot gatavs...
