„Tie laiki, kad kultūras ministrs personīgi iejaucās šādu un līdzīgu lēmumu pieņemšanā vai uzspieda nozares profesionāļiem savu gribu, ir pagājuši, cerams – uz neatgriešanos. Kinoproducenta Andreja Ēķa publiskais paziņojums par filmas „Amaya" atbilstību prestižajai kinobalvai, pirmkārt, ir neētisks un traktējams kā mēģinājums ietekmēt Nacionālā Kino centra izveidoto žūriju astoņu cilvēku sastāvā, īpaši, ja ņem vērā, ka viņš pats ir otras uz balvu potenciāli izvirzāmās filmas producents. Otrkārt, šāda Ēķa kunga reakcija liecina, ka viņš nav gatavs veselīgai konkurencei," norāda kultūras ministrs Ints Dālderis.
Nacionālā Kino centra pārstāve un kinožurnāliste Kristīne Matīsa: „Nacionālā Kino centra izveidotajā ekspertu komisijā kultūras ministram bija tikai viena līdzvērtīga balss no astoņām, un pārējie žūrijas locekļi ir kino jomas profesionāļi un vienlaikus arī nozares sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas gala lēmumu pieņēma aizklātā balsošanā. Žūrija uzskatīja, ka ASV Kinoakadēmija nav tā vieta, kur izvērst diskusiju par Latvijas nacionālajām interesēm, jo jāatceras, ka izvirzīšanas procedūrā filmas skatās tikai Kinoakadēmijas biedri, un tā nebūt nav vissvarīgākā auditorija, kam „stāstīt par savu vēsturi un kultūru". Ar valsts tēlu ir jāstrādā daudz plašākā mērogā."
Kultūras ministrija un Nacionālais Kino centrs norāda, ka producentam Andrejam Ēķim būtu jāzina, ka kinopasaulē, īpaši tik augstā līmenī, kāda ir „Oskara" balvas procedūra, filmas tiek vērtētas pēc mākslinieciskiem, nevis nacionāliem kritērijiem. Ministrija novērtē režisora Jāņa Streiča ieguldījumu Latvijas kino attīstībā un vēsturē, tomēr vienlaikus aicina sabiedrību apzināties, ka filmas atbilstību starptautiskas balvas kritērijiem nekādā mērā nenosaka režisora iepriekšējie sasniegumi, kultūrvēsturiskie nopelni vai tautas mīlestība.
Režisora Māra Martinsona filmai „Amaya" cīņa par ASV Kinoakadēmijas balvu „Oskars" starptautiskajā arēnā būs sīva, taču ministrs Ints Dālderis novēl tai panākumus.
Pēc ministra domām, Andrejam Ēķim kā lielas nacionālas telekompānijas īpašniekam ir iespēja diendienā demonstrēt patriotiskas jūtas un nacionālas vērtības, taču viņam piederošās televīzijas programma 99% gadījumu par to neliecina un šīs vērtības neatspoguļo.