Eduarda Smiļģa muzejā no 28. septembra līdz 9. oktobrim norisinās Latvijas Kultūras akadēmijas jauno režisoru izrāžu festivāls „Patriarha Rudens". Tā programmā ir arī iekļauta Ingas Surguntes un Aijas Uzulēnas izrāde „Cilvēka balss".
Pirms izrādes saņemtajā programmā rakstīts, ka izrādes galvenā tēma ir mūžam daudzinātā mīlestība. Vien pašas programmas beigās rakstīta piebilde, ka no lugu rakstītāja, dzejnieka, novelista un kino režisora Žana Kokto (filmas „Orfejs", „Skaistule un briesmonis") slavenākās monoizrādes „Cilvēka balss" teksts ir pārrakstīts „uz šodienu, bet no Žana Kokto izrādē saglabātas tikai telekomunikācijas ideja un otram vairs nevajadzīgā mīlestība." Pašā izrādē tiek skarta attiecību tēma, tieši tajā brīdī, kad tās beidzas. Kad viens ir aizgājējs, otrs – atstātais, kad viens dzīvo tālāk, bet otrs – ilgojas.
„Cilvēka balss" ir viena no pasaulē visvairāk iestudētajām izrādēm vienai aktrisei. Tās pamatā ir telefona saruna, kurā skatītājs dzird un redz tikai vienu šīs sarunas dalībnieku — ne vairs jaunu, mīlestības krīzē nonākušu sievieti. Tā ir viņas pēdējā telefona saruna ar gados jaunāko mīļoto vīrieti, kurš kaut kādu apstākļu pēc ir spiests attiecības pārtraukt un apprecēties ar citu. Tomēr režisoru komanda izvēlējās mainīt galveno varoni – prožektoru gaismu pavērst pret gados jauno vīrieti.
Interesanti ir vērot, kā mazā telpā, kas imitē dzīvokļa istabu, dzīvo Viņš (Kaspars Dumburs). Viņu var pielīdzināt donžuāna tipam – jauns, kopts un par sevi pārliecināts vīrietis. Viņa (Aija Uzulēna) ir krietni vecāka un ir viena no Viņa mīlas dēkas varonēm. Starp šiem cilvēkiem ir tikai nožēla un tukšums – Viņa nožēlo šķiršanos un katru dienu ilgojas pēc mīļotā, bet Viņš – ar nožēlas pilnu sejas izteiksmi un caur visām ādas porām garlaikoti un vienaldzīgi attiecas pret Viņas sirds sāpēm. Starp viņiem ir arī saruna. „Cilvēka balss" pasaules teātru uzmanību piesaistījusi arī tāpēc, ka divu cilvēku attiecību risināšanā klāt ir arī trešā persona — telefons, kas pieļauj gan melus, gan izlikšanos, gan daudz citu virtuālu „gājienu", kādi nav izmantojami dzīvā sarunā. Bet mūsdienās pietuvinātajai versijā režisores izmanto mūsdienīgākas tehnoloģijas – sarunai, pareizāk būtu jāsaka, sievietes monologam, režisore ļaujas izmantot datorā esošo programmu „skype".
Neierasti ir tad, kad galvenais varonis atraujas no savas spēles un sāk runāt ar auditoriju. Izskan stāsts jeb alegorija par cilvēka dzīvi salīdzinājumā ar suņa dzīvi - par attiecībām, kas iegrožo un ir kā ķēde, par to, ka precētie vīrieši mēdz „atlaist" (nodoties nakts izklaidēm – aut.), kad sievas nav mājās, bet pēc tam atkal paliek par paklausīgiem vīriem. Varbūt Viņš arī ir bijis viens no tiem, kas izvēlējās „atlaist"? Varbūt Viņam nav sievas, vien vēlme spēlēt spēles? Lai izklaidētos un liktu Viņām justies mīlētām?
