Bija Lielais sprādziens vai nebija? Jautājums netiks atbildēts, tomēr "Que Vadis?" laikā pasaule tomēr tiek radīta. Pēc kāda dievišķa, pusapģērbta tēla, viņa patikas, vēlmēm, sajūsmas un citām labām vai sliktām ambīcijām. Pats galvenais, katrs pilnīgi kailajā zālē izmētātais akmens elso no paslēptās dzīvības un metāla ripiņas, kas, uz tiem nokrītot, džinkst, skaita evolūcijas sekundes.
Lai ko paveiktu, un, pats galvenais, no gandrīz nekā radītu kaut ko, ir jāpaveic milzu darbs un jāpieliek pūles. Tāpēc jau pēc pirmajām pārdesmit minūtēm pāri Armanda Berģa pierei pārtek kāda sviedru lāsīte un elpa smagi san sausajā gaisā. Jo akmeņu dresēšana, līdzīgi kā lauvas cirkā nav joka lieta. Šis iezis, lai arī truls un nejūtīgs, tomēr ar laiku padodas dresūrai, jūt daudz vairāk nekā mēs domājam un atmaigst mirklī, kad tam piešķiram pavisam citu pievienoto vērtību. Un, līdz ar šo dresūru, galvenais Radītājs izmēģina dažādus paņēmienus, lai pārliecinātos, ka "Lielais Darbs", kas tiks veikts, nestu pēc iespējas lieliskākus rezultātus un mazāk kļūmju. Bet, kā zināms, cilvēku rase sev līdzi nes arī pāris neizskaidrojamas blakusparādības.
Šis treniņš, minimālisms un varas un kontroles maģija atkal atgādina futūristiskas kosmiskās sāgas fragmentus no astoņdesmitajiem. Vēl jo vairāk tad, ja to papildina distancētas, bet ar kreatīvismu piesātināti gaismu izvietojumi Laura Johansona vadībā un smagnējās, "Excepter" vai it sevišķi "Svarte Greiner" atgādinošās biedējošas elektroakustisku skaņu kompozīcijas, kuras sarūpējis Gints Zālītis. Berģim vairs neatliek nekas cits kā šajos ierobežotajos apstākļos radīt Zemi pašam un likt cilvēkam beidzot piedzimt no māla, šeit, izaugt no akmens.
Cauri Mārča Lāča "septiņām dienām" vijas arī Dmitrija Gaitjukeviča (Olgas Žitluhinas deju skola; "Männersache") horeogrāfija. Robustās, saspringtās un vitālās kustības, kas iet roku rokā ar visu iepriekšminēto, liekot vērot "Que Vadis?" kā saspringtu, mitoloģisku rituālu vai piesaukšanu, kur šamanis rada pretindi neauglībai un dziedē melno, auksto, bet radīt gribošo tukšumu.
Un, pēkšņi kā no izmīcītas mīklas vai māla, no kāda apaļīga oļa piedzimst cilvēks. Neveikls, kails un bezpersonisks, taču Lielais tēvs, kurš Ditas Bēniņas lelli radījis kā sev līdzīgu, viņam iemāca kustēties, minimāli iet, domāt un reizē arī rīkoties. Sadarbība ir apskaužama. Tikpat apskaužams ir arī tikko atdzīvinātā "homo sapiens" paraboliski pieaugošais attīstības līmenis un pašdarbība. Elpu aizraujoši ir tie momenti, kad Berģis, kurš pazīstams kā viens no pazīstamākajiem leļļu un objektu dīdītājiem, saskatās un dibina garīgo kontaktu ar savu cilvēku. Protams, neticami, tomēr acīmredzams augstākās raudzes profesionālisms.
Bet niecīgajā cilvēkveidīgajā tēlā iedvestā dzīvība neļauj atslābt. Nepaiet ne ilgs laiks, kad tas sāk apjaust, ka arī viņš var būt radītājs. Pats par sevi saprotams, ziņkārība un zinātkāre dzen tikai uz priekšu. Smagāko kļūdu izdara Lielais cilvēks, parādot visus slepenos ģenerēšanas un pārvaldīšanas knifus un cenšoties savu bērnu darīt identisku pašam. Pēc mirkļa lelle jau spēj turēt līdzi savam Dievam, un vēl pēc pāris brīžiem iedomības un pašpārliecinātības dēļ sāk ar to konkurēt. Nepārtrauktās zināšanu rijības mākts, radījums pārvēršas līdz nepazīšanai, kļūst neprognozējams un, redzot savas spējas, neizsakāmi bīstams.
Iespējams, ka Mārcis Lācis radījis "Que Vadis?", lai pajautātu skatītājam, vai arī tas kādreiz nav vēlējies kļūt par Radītāju. Šāds atbildības slogs ir ne tikai interesants un godājams, bet arī smags un reizē nedrošs ne paša, ne arī sava Lielā Darba dzīvībai. "Kurp dodies?" - tāds ir jautājums cilvēcei, lai atbildē uzzinātu, cik tālu civilizācija ir tikusi un cik tālu esam gatavi iet mēs paši. Vai mērojam pareizo ceļu, vai arī mūsu bojāeja ir tepat, viena negausīga, ļauna un niecīga soļa attālumā?
Turpmākās izrādes notiks 20., 21. oktobrī.
Biļetes cena iepriekšpārdošanā "Biļešu Serviss" kasēs un www.bilesuserviss.lv - 5 Ls, studentiem - 3 Ls.
