Vecākā paaudze atmiņā saglabājusi 20.gs. 60.-70. gadu šīs tehnikas uzplaukumu mākslinieku D. Rožkalna, Z. Zuzes, V. Villeruša, vēlāk arī J. Brieža melnbaltajās grafikas lapās. Šī paaudze turpināja kopt profesora Pētera Upīša vadībā LMA studiju laikā un radošajā dzīvē dominējušās tradīcijas. 70. – 80. gadi ienesa lielas pārmaiņas izstādēs. Izstādēs ar krāsu bagātību ienāca litogrāfija, vienlaikus daudzi mākslinieki turpināja strādāt ofortā.
Šodien pēc ilga pārtraukuma vienkopus redzam māksliniekus, kuri nebaidās šīs tehnikas diktētos priekšnosacījumus izmantot savu ideju un emociju spēka demonstrēšanai. Robustums, kam jāprot gan pakļauties, gan virtuozi izmantot. Smalkums, bet tikai līdz zināmai robežai. Laukums – gluda virsma un uzirdināts laukums, kas veido toņu pārejas. Profesora P. Upīša vārdiem runājot: „melns, balts, pelēks, melns, balts, pelēks". Šodienas darbos pelēkais ir atradis savdabību un krāsainību. Vai skrejošais, nevaļīgais skatītājs maz zina, vai viņš vēlas iedziļināties? Ja steiga ir dzīves nepieciešamība, tad grafiķim no tās ir jāatsakās. Grafikā viss top lēni, taču tas nenozīmē, ka enerģijas lādiņš ir klusināts. Rokas pieskāriens tikai turpina emocijas un izjūtas. Darba procesā vienlīdz asam jābūt gan prātam, gan instrumentiem: kaltam, greblim vai nazim. Tad rezultāts mūsu skatītāju neatstāj vienaldzīgu.
Izstādē vienkopus izstādīti dažādu paaudžu mākslinieku darbi, kā arī to LMA studentu darbi, kuri regulāri strādā vai tikai nedaudz pieskārušies šīs tehnikas burvībai. I. Avotiņa, L. Pujate brīvi un atšķirīgi darbojas ar materiāliem – koku un linoleju. Ja L. Pujate izceļ koka struktūru un ar minimālu krāsu kontrastu akcentē ūdens enerģiju, tad pieredzējusī māksliniece I. Avotiņa plēš virsmu un baltās līnijas rāda rokas savdabību. M. Čačkas „Trīsdesmit trīs lapas" ar puzles spēles principu paplašina telpu maigai un pūkainai sajūtai. S. Kolečenko „Slapjš mirklis" finiera virsmas faktūru izmanto viļņainās kustībās grimstošu figūru tēlojumam. Līdzsvars noturēts. V. Grīnberga drosmīgi un vīrišķīgi līdz minimumam vienkāršo dinamiku un melni balto saspēli. Tas ir kā spēcīgs grūdiens ārpus visa mierīgā, pilsoniskā, bet tomēr ietverts savā norobežotajā telpā. M. Mackus „Siesta" – šāds temperaments pa spēkam jaunībai un ceļotpriekam. Krāsu attiecības: balts uz balta un zils uz vēl zilāka. Starptoņi un kontrasts. Vēlēšanās iziet ārpus plaknes, ienākt pie mums telpā. Ir tuvības sajūta. L. Šellare – izteikts smalks, delikāts un vienlaikus daudzslāņains pieskāriens. Gaisma un līnija viena otrai palīdz darbā „Atmošanās". P. Liepa nedod atelpu, liekot skatītājam domu asināt kā nazi, autors izvirza citu koncepcijas skata punktu. I. Nagliņas aizliegtās, pieļaujamās un nogaidošās krāsas asociatīvi paplašina telpu. Viņas darbi ir brīvi un suverēni. Kā pāreja no pagājušā gadsimta uz šodienu būtu vērtējami M. Subača krāsu spēks un domas blīvums, kuru pastiprina pastozais, reljefais formas raksturs.
Izstādes „Lapu mežs" mērķis ir aktivizēt māksliniekus, kuri darbojas šajās vēsturiskajās tehnikās. Kā arī radīt skatītājam iespēju vienkopus vērtēt jaunus darbus, jaunus māksliniekus un kataloga ietvaros dot retrospektīvu atskatu tehnikas attīstībā. Mākslas vēsturniekiem izstādes ietvaros organizētajā konferencē rastos iespēja izteikt savu viedokli, vērtējumu, kā arī analizēt mākslas tendences Latvijā.
Izstādes kuratore Ilze Lībiete.
Darba grupa: Ieva Nagliņa, Lāsma Pujate un Sergejs Kolečenko.
Projekts „Lapu mežs" ir otrā daļa no izstāžu cikla „Grafikas tehnikas Latvijā". Kā pirmo varējām redzēt izstādi „Akmens atmiņa" un katalogu „Litogrāfija Latvijā 1960. – 2006. g."