1995. gadā fotogrāfs un kino operators Gints Bērziņš piedzīvoja ko ekstēmu – braucot no Sāremā Igaunijā uz Vilsandi salu, viņa laiva apgāzās, bet brīnumainā kārtā izglābās ne tikai pasažieri, bet arī Kihelkonnā izfotografētā filmiņa.
Tikai pēc vairākiem gadiem bildes tika attīstītas un uzkopētas. Tagad tās būs pieejamas skatītājiem aizveramos koka rāmjos, kas atgādina viduslaikos iecienītos virotņu altārus.
Šis notikums neatstāja vienaldzīgu arī Ginta sievu, gleznotāju Anitru Bērziņu, kas tagad – 15 gadus pēc ne/laimīgā notikuma – kopā ar savu vīru veido izstādi par izglābšanos.
Reti fotogrāfs piedāvā skatītājam iepazīties ar visiem filmas kadriem, šoreiz tāda iespēja ir – 22 melnbalti attēli, kam sālsūdens piešķīris arī savas korekcijas.
„Kuresāres" sērija eksponēta kopā ar Anitras Bērziņas enkaustikas tehnikā darinātajiem glābējiem. Līdzīgi kā iepriekšējās izstādēs, Anitras Bērziņas gleznas turpina savdabīgo sirreālo absurdu, ko šoreiz veido viena no senākajām stājglezniecības tehnikām – enkaustika, senkrievu ikonu kompozīcijas, ūdenslīdēji, nosacītība. Anitra izmanto visas šīs tehnikas piedāvātās iespējas, veidojot bagātīgas faktūras, par pamatu izmantojot koka dēli, kas gluži kā Ginta fotogrāfijām veido analoģijas ar virotņu altāri.
Viegli atpazīstamās senkrievu Sv. Nikolaja, Kristus Apskaidrošanas u.c. kompozīcijās tradicionālos svēto tēlus aizstāj mūsdienīgie glābēji – ūdenslīdēji, kas tieši sasaucas ar Ginta stāstu par apgāzto laivu.
