Andrejs Jarovojs pieturējies pie konteksta, ka stāsts jau nav par pasauli, kas ir apkārt, bet gan par cilvēku un viņa emocionālo gammu. Tāpēc "Esi ar mani" izrādē piedalās tikai trīs objekti, precīzāk, tēli. Agnese Bordjukova, pati horeogrāfe Elīna Breice un no puiku sabiedrības izrādē "No drums, no problems" izbēgušais, sieviešu apgādībā tikušais Guntis Spridzāns. Un zem viņiem balta deju grīda, uz kuras laiku pa laikam kā no spalvas pieskāriena plaukstas, kakls un piere atstāj sviedru švīkas.
Kamēr Dāvis Burmeisters nodarbojas ar melodiju izpildi un rada dzīvo muzikālo ģitāras fonu, tikmēr Burdjukova, Breice un Spridzāns pārsvarā nodarbojas ar kontakta deju. Protams, pirms tam, būdami nedroši, viņi cenšas definēt "Esi ar mani" galveno vadlīniju – skaistums slēpjas ķermeņa neiespējamībās. Apķeršanās gaisā ar rokām un telpas iztaustīšana visās dimensijās, mēģinot definēt adekvātus skaistuma vaibstus, lai tad, kad notiek kontakts ar patiesu, elpojošu un ārēji pievilcīgu būtni, Spridzāns spētu atrast visus ķermeņa nepilnības punktus un beidzot atrastu īsto burvību.
Izrāde ir kā cīņa par nepalikšanu vienam, jo bez otra mēs nevaram izprast neko. Ne, cik pacietīgi esam, ja neesam spējuši sadarboties un uzklausīt. Ne arī cik brīvi, vērtīgi vai emocionāli, ja nav justs otras personas kairinājums. Tomēr, lai kā arī dejotāji mēģinātu ilustrēt visas cilvēka eksistenciālās cīņu šķautnes, "Esi ar mani" ir nedaudz robusta, un tai trūkst nelielas devas negatīvā asuma. Viss pēkšņi izrādās tik kautrīgs un silts, bet ne pilnīgi dabīgs, kā tas parasti gadās – ar nelielu darvas piedevu. Reizumis sadarbība ar partneriem izskatās kā pamatskolnieku tvarstīšanās vienam ar otru, kuru noslēdz tikpat bezkaislīga mīlestība un gandrīz neredzama romantika. Jo tikai vien ar sarežģītām un vitālām kontaktkustībām cilvēka nepieciešamību pret otru nevar attēlot. Jā, pietrūkst šī fiziskā kontakta svētlaimīgā izbaudīšana, lai arī tas ilgtu tikai pāris sekundes. Varbūt vainīga pirmizrāde – tas tomēr ir un paliek lieks uztraukums. Nākošie seansi varētu būt pilnīgi citādi.
"Esi ar mani" neviļus liek domāt par kādu no tās relīzē pieminētu teikumu - "vienkārša un intīma izrāde par mīlestību un šķiršanos". Nav jau runa par tām divām pēdējām lietām, tās šeit bija pietiekami. Jāpadomā, kas šeit ir vienkāršs. Un horeogrāfija un izpildījums tas tiešām nebija. Varbūt režisors ar šo frāzi mēģināja izsprukt cauri no izrādes nepilnībām, ja skatītājs mēģinātu tajā pārāk tālu iedziļināties. Tomēr, vērojot skaisto trijotnes sadarbību, rodas pārdomas, kāpēc viss notiek tieši tā. Kas liek tēliem uzrasties uz deju grīdas, piedalīties, padalīties un tad atkal sadalīties? Ja stāsts ir par mīlestību un šķiršanos, tad tās nav tās lietas, kuras parādās pēkšņi kā vēlēšanu reklāmas un tad nez no kā nozūd. Gan viena, gan otra stingri prasa pēc iemesla un cēloņiem. Arī sekām. Tomēr ikreiz, kad vēl aizvien nezināmu iemeslu dēļ pie kāda no duetiem pieslēdzas trešais dejotājs, pašam gribas lekt līdzi un piebiedroties.
Taču šī izrāde ir kā medusmaize tiem, kuri aizgrābj un fascinē pēdējās desmitgades augošākais un svarīgākais dejas elements – kontaktkustība. Šeit tās netrūkst. Varbūt pat jāsaka, ka bez tās nav gandrīz nekā cita. Tur Spridzāns, Bordjukova un Breice pēdējās vadībā uzdevumu izpilda galanti un kā nākas. "Esi ar mani" tomēr ir skaists veids, kā izbaudīt dejas izrādi nevis satura vai dzīves jēgas meklējumu dēļ, bet nomierinošam procesam.
Foto: Ingus Evertovskis
