Čaks dzimis Rīgā, drēbnieka ģimenē, bērnībā ik rītu mostoties ar šujmašīnas dzidro, ritmisko klaboņu, zemapziņā iekodējot pilsētas dzīves ritmu un neizsakāmu tās mīlestību. Aleksandrs Čaks, īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, dzimis 1901. gada 27.oktobrī. Dzejnieka dzīve pārtrūkst tieši pirms sešdesmit gadiem. Čakam ir četrdesmit astoņi.
Aleksandrs Čaks ir viens no pirmajiem latviešu literātiem, kas nopietni, ar visu sirdi un dvēseli, pievērsies pilsētas tēmai. Čaka pirmie dzejoļi publicēti 1925. gadā. Tas Rīgas literārajā dzīvē ir notikums- pirmo reizi latviešu dzejā parādās pilsētas nakts dzīve, prostitūtas, klaidoņi un nabadzība, nevis kā nožēlojami liktenīga nolemtība, bet kā daļa no dzejnieka pilsētas mīlestības. Čaks raksta arī teātra recenzijas un īsos stāstus, bet tie negūst tik lielu publikas atsaucību. Viņš ir jūtīgs mākslinieks, nakts sirojumos pa Rīgas krogiem nereti viņu pavada līdzīgie, domubiedri, kas tāpat kā viņš, savu dvēseles mieru ielikuši stiprā un noturīgā ilūziju meistarības bankā - dzejā un teātrī - Eduards Smiļģis un Jānis Tīdemanis. Dzejnieks strādājis par skolotāju Drabešos. Brīvvalsts laikā viņa vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira", "Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna". Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu modernists un dzejas reformators. 1940. gadā, īsi pirms kara sākuma, par latviešu strēlnieku eposu "Mūžības skartie" dzejnieks apbalvots ar Annas Brigaderes balvu. Politika un personīgā pieredze ikreiz uzliek nodevas zīmogu intelektuālajam mantojumam. Pēc pirmā pasaules kara emigrācijas Krievijā un izciestās tīfa epidēmijas Čaks raksta poēmu par latviešu strēlniekiem. Pēc otrā kara tās ir sociālismu slavinošas dzejas rindas, lai gan ar tām dzejnieks tomēr negūst padomju kritikas atzinību.
Aleksandrs Čaks studējis medicīnu Maskavā un Rīgā, viņam ir lieliski izkopta intuīcija un gaišreģa Finka tvēriens personības psiholoģijā. Čaks draugu pulkā paredz gan ģimenes nesaskaņu iznākumu, gan otrā pasaules kara sākumu. Viņš vienmēr ir iemīlējies dzīvē un pilsētā ar visu, kas tai pieder. "Viņa sirds pukst uz trotuāra", tā nosaukta viena no pirmajām Aleksandra Čaka dzejas izlasēm, kas iznāk 1928. gadā. Skaudri un liriski dzejnieks attīsta pilsētas tēmu arī "Poēmā par ormani" un "Iedomu spoguļos" 1938 gadā. Gadu pirms tam viņš kopā ar Ēriku Ādamsonu saraksta brīnišķīgu grāmatu bērniem "Nagla, Tomāts un Plūmīte".
1972. gadā teātra režisors Pēteris Pētersons Čaka dzeju iestudē poētiskā teātra estētikā, izrādes "Spēlē, Spēlmani!" spilgto un emocionāli piesātināto libretu veidojot sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Episkajā uzvedumā iekļauti arī fragmenti no padomju gados aizliegtās poēmas "Mūžības skartie". "Spēlē, Spēlmani!" teātra kritiķi atzīst par vienu no visu laiku izcilākajām latviešu teātra izrādēm, kas nenoveco, jo pauž dzīvas un patiesas emocijas. Čaks mīlēja vairāk, nekā tika mīlēts. Vienmēr atturīgs, klusi iemīlējies pilsētā, sievietēs, dzīvē un mīlestībā, kas kārtojās romantiskās atmiņu ainās un viņa dzejas rindās.
Grāmatu apgāds Zvaigzne ABC dzejnieka dzimšanas dienu atzīmē ar Andreja Miglas un Valda Rūmnieka romāna "ČAKS" iznākšanu, kas izseko dzejnieka dzīvei un četriem liktenīgajiem mīlestības stāstiem.
