Izrādes režisors inscenētājs Sergejs Arcibaševs sapulcējis īstenu zvaigžņu ansambli, lai iestudētu mūžam aktuālo lugu divās daļās: pirmā ir visiem zināma, bet otra balstīta autora sadedzinātā manuskripta fragmentos, kas tomēr laimīgā kārtā palika liesmu neskarti. Muzikāli poētiskā līdzību stāsta radīšanā režisoram palīdzējuši komponists Vladimirs Daškēvičs un dzejnieks Jūlijs Kims. Abiem cēlieniem ir krasi atšķirīga horeogrāfija, dekorācijas un kostīmi. Skatītājam izrādes laikā tiks dāvāta iespēja gan gardi izsmieties, gan nodoties skumjai un neglaimojošai pašizziņai, bet svarīgākais – beidzot baudīt režiju, kura nav paredzēta vien bezrūpīgai vakara pavadīšanai. Režisors spējis pamanīt to, kas klusi paslīdējis garām citu acīm, jo īpaši tādu materiāla lietotāju acīm, kuri pievērsušies Gogoļa komēdijām ar pamatuzstādījumu savalgot publikas uzmanību savas personas izcelšanai. Luga un izrāde ir konstruētas tā, ka Gogoļa poēmā piepeši atklājas būtiskas detaļas, kuras līdz šim dusējušas novārtā.
Mūsdienās, kad klasiķus gandrīz it visur pieņemts uzrunāt ar „tu", neizrādot ne kripatu cieņas, Vladimira Majakovska vārdā nosauktā teātra pieredze savā ziņā izskatās kā mulsinošs izaicinājums. Paredzu, ka atraisītākajiem un no jebkādiem aizspriedumiem brīvajiem kritiķiem „Čičikova piedzīvojumi" šķitīs pārāk konservatīva maltīte, kurā izrādes meistarotāji paskopojušies ar nenormatīvās leksikas piedevām , iztikuši bez vizuāli novatorisku ainiņu rotājuma, pat nav akcentējuši Gubernatora netradicionālo seksuālo orientāciju, kaut arī viņš tik aizdomīgi nevīrišķīgi nodarbojas ar zīda izšūšanu...
Viens no iestudējuma galvenajiem trumpjiem ir fantastiskās scenogrāfa Aleksandra Orlova dekorācijas. Mākslinieks novietojis uz skatuves milzīgas bungas ar dažnedažādiem pārsteigumiem. Tās, piemēram, griežas, kad Čičikovs brauc kibitkā, kļūst skatītājiem neredzamas, kad tām cauri izslīd lugas personāži. Gogoļa tēli kā tādi velni no tabakdozes izlec no tās neskaitāmajām durvīm, lodziņiem un pat sienām, kā arī vajadzības gadījumā nozūd bez pēdām. Režisors izmanto šo brīnumlietiņu asprātīgi un ar radošu izdomu.
Izrādei ir vēl kāda savdabīga īpatnība, - visas lomas, arī Čičikova, tiek izspēlētas punktētā ritmā. Režisors tikpat kā neļauj aktieriem apsēsties. Viņš neatlaidīgi seko, lai darbība attīstītos spēji, vēja ātrumā. Lai nevienam nerastos brīvs brītiņš apdomāt Pavela Ivanoviča uzvedību: vai nieka plāni padomā Hersonas muižniekam?
Sergejs Arcibaševs pats tēlo Čičikovu. Viņa traktējumā jautrais, maigais, mazliet sentimentālais Pavels Ivanovičs diriģē visa apriņķa dzīvi.
Lielākā daļa aktieru iejutušies divās lomās un paveic to tik izmanīgi, ka vienīgi ielūkojoties programmiņā noskaidrojas – jā, patiesi, Aleksandrs Lazarevs, Svetlana Ņemoļajeva, Viktors Zaporožskis atveido ne vien cukurdūkulīti Maņilovu, skandālistu un nekauņu Nozdrevu, romantisko Karobočku, bet arī citus, pēc raksturiem pilnīgi pretējus, personāžus. Atpazīt Pļuškinā Igoru Kostoļevski nu nekādi nav iespējams, toties otrajā cēlienā viņš ir spožs Kņazs, Ģenerālgubernators, kuram izrādes veidotāji uzticējuši pateikt mums Gogoļa pēdējos rūgtuma, skumju un arī cerības caurstrāvotos vārdus. „Mirušo dvēseļu" iestudējuma iecere, manuprāt, radusies tieši šo vārdu dēļ. Pieļauju, daudziem šķitīs, ka minēto vārdu autors ir kāds cits, jo var tikai klaiņāt minējumos, kā pirms pusgadsimta dižajam rakstniekam izdevās paredzēt situāciju, kurā esam nonākuši, un savlaicīgi brīdināt par draudošajām briesmām...
Ieklausieties uzmanīgi, ieskatieties vērīgi, – izrādē nav mazsvarīgu detaļu. No puskarietes, kurā vizinās Čičikovs, līdz vietējo daiļavu galvassegām. Katrs, kurš kaut pāris minūtes parādās uz skatuves dēļiem, ir ārkārtīgi svarīgs stāstījuma kopainas pilnestībai.
Uz pašlaik teātros valdošās vaļības un visatļautības fona Vladimira Majakovska vārdā nosauktā teātra izrāde uzlūkojama ne tikai kā mākslinieciska veiksme, bet arī kā saturiski nopietna vēršanās pie sabiedrības domātspējīgajiem indivīdiem. Tātad, neraugoties ne uz ko, zeme tomēr griežas!
Un pārņem vēlēšanās izsaukties vienā balsī ar citu klasiķi: „Ak, dodieties, dodieties uz teātri, dzīvojiet... tajā, ja vien to spējat!"
