Izstāde ir viens no Dizaina informācijas centra organizētā ikgadējā festivāla „Dizains. Nākotne" pasākumiem. Ekspozīcijas veidošanā izmantoti VEF muzeja, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli.
No Ādolfa Irbītes bagātā radošā mūža izstādei izvēlēts periods no 1935. līdz 1960. gadam, kad Irbīte strādāja Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF). Pirmie pieci šī posma gadi ir laiks, kad VEF strauji attīstījās, tā produkcija bija ļoti daudzveidīga, un vadība darīja visu, lai izmantotu gan savu darbinieku zināšanas un radošo garu, gan amatniecisko uzcītību un pamatīgumu. Uzņēmumā, kur jau strādāja viņa vecākais brālis, izcilais aviokonstruktors Kārlis Irbīte (1904–1937), Ādolfs Irbīte nonāca pēc tam, kad viņa tēvs bija zaudējis darbu, un ģimene nevarēja apmaksāt dēla uzsāktās studijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (no 1931. līdz apmērām 1934. gadam).
Ādolfu kopš zēna gadiem interesēja automašīnas, karadienestā bija iepazīti radio raidīšanas un uztveršanas pamatprincipi, taču virsroku guvusi vēlēšanās studēt mākslu. Fabrikā drīz vien radās iespēja likt lietā gan interesi par tehniku, gan K.Miesnieka, A.Annusa un R.Zariņa vadībā apgūtās zīmētāja iemaņas un, acīmredzot, arī reklāmas dabas izpratni. Jau 1935. gadā ar skicēm radiouztvērējam VEF AR MD/35 sākās viņa radiodizainera karjera. Kopš 1937. gada Irbīte vadīja reklāmas biroju, kura uzdevumos ietilpa gan produkcijas ārējā izskata jeb dizaina izstrāde, gan reklāmas izdevumu sagatavošana, gan izstāžu un uzņēmuma skatlogu iekārtošana.
VEF konstruktoru un tehnologu izstrādātie aparāti, kam ārējo ietērpu veidoja Ādolfs Irbīte, bet viņa ieceres perfekti izpildīja galdniecības un citu iecirkņu meistari un strādnieki, kvalitātes ziņā varēja veiksmīgi konkurēt starptautiskajā tirgū. Tie saņēma Grand Prix Vispasaules izstādēs Briselē (1935. un 1958. gadā) un Parīzē (1937).
1940. gada notikumi daudz ko mainīja arī VEF darbībā. Tas tika iekļauts PSRS rūpniecības sistēmā, un kara priekšvakarā, protams, bija interesants arī kā militāru pasūtījumu izpildītājs. Iespējams, Ādolfa Irbītes vadītajam reklāmas biroja kolektīvam, kurā strādāja arī talantīgā un savdabīgā grafiķe Zelma Baboliņa (1912–1989), nācās noformēt tā saukto Oktobra svētku (tika svinēti 7. novembrī) gājiena automobili.
Ādolfs Irbīte 1941. gadā izpildīja visnotaļ interesantus pasūtījumus Voroņežas rūpnīcā „Elektrosignal". Vēlāk viņš strādāja Liepājā, bija pasniedzējs Fizkultūras institūtā, iekārtoja žurnālu „Fiziskā kultūra". Tostarp fabrikā VEF bija atsākusies radioaparātu projektēšana. Laikraksta „Vefietis" materiālos var lasīt gan par darba pirmrindniekiem, kuri pārsniedz plānus, gan brāķdariem. Tie izstādes skatītāji, kam nav vairāk par divdesmit gadiem, te ieraudzīs ļoti savdabīgas lietas.
No 1956. līdz 1960. gadam Ādolfs Irbīte bija VEF Mākslinieciskās konstruēšanas nodaļas galvenais mākslinieks, tad Mākslinieciskās konstruēšanas nodaļas vadītājs ražošanas apvienības „Radiotehnika" konstruktoru birojā „Orbīta". 1968. gadā Ādolfu Irbīti, jau kā Latvijas PSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku, uzņēma Latvijas Mākslinieku savienībā, un viņš kļuva par pirmo dizaineru sekcijas vadītāju. Tas, ka dizaineri kā līdzvērtīgi partneri tiek uzņemti mākslinieku vidē, bija unikāls gadījums Padomju Savienībā un visnotaļ neparasts arī pasaules praksē.
Izstādē „Provokācija" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā eksponēti vairāk nekā 40 fabrikā ražoti aparāti, attēli un dokumenti no VEF muzeja krājumiem. Ekspozīciju papildina video montāža no kinohronikām un dokumentālām filmām, kurā var redzēt gan auto izstādi divdesmito gadu Rīgā, gan rūpnīcas darbu un strādnieku sadzīvi, gan cīņu ar brāķdariem, gan to, kā Latvijas radioaparatūrai par godu spēlē Raimonds Pauls un viņa vadītais ansamblis.
„Provokācija" – tas ir mēģinājums paraudzīties uz dažām mūsu vēstures lappusēm no 21. gadsimta Latvijas skatu punkta.
Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
