Publika rindā dažāda – lielākoties pensionāri un studenti. Gadās arī pa kādam biroja žurkam, kurš, izrāvies no darba kabineta, nu stāv rindā, cerot iegūt kādu no 100 bezmaksas eksemplāriem.
Laiks rit un rinda pieaug. Garāmgājēji ik pa laikam uzskata par nepieciešamu pajautāt, vai šeit dodot par brīvu šņabi un desu. Cilvēki sāk grupēties bariņos. Dzirdu jaunākās baumas par slavenību un valdības pārstāvju dzīvi. Informāciju ļoti aktīvi izplata aktīvās kundzes gados, kuras pašas ziņas smēlušās plašā preses izdevumu lokā: „Privātā dzīve”, „Zintnieks”, „DDD”, „Kas jauns?”. „Diena” – nē, „Diena” gan nē. Tas ir sorosiešu sponsorēts laikraksts un tam nevar ticēt. Mazliet var ticēt „Latvijas avīzei”.
Laiks rit, rinda sāk kustēties. Kāds gājējs ieraugot rindu neuzdod jau par tradīciju kļuvušo jautājumu par šņabja došanu, bet demonstratīvi, slaiki nospļaujas un dodas tālāk. Kaimiņos stāvošā sieviete dodas to izlamāt, bet pēc brīža atgriežas. Aiz muguras stāv kundzīte – tā ap 80. Viņa pauž gatavību grāmatu veikala logos ielidināt pat pa kādam pusķieģelim, ja kāds tiks ielaists bez rindas. Apkārt sāk darboties masu mediji – rosās vīri ar TV kamerām un fotoaparātiem. Viena no baumu izplatītājām steigšus slēpj savu seju, komentējot, ka „nevēlos lai sorosieši filmē manu ģīmi!”
14.00. Rinda sāk kustēties. Veikalā laiž iekšā pa desmit cilvēkiem. Paiet dažas minūtes un es arī esmu to laimīgo vidū, kas stāv grāmatas autora, advokāta Andra Grūtupa priekšā. Atvērts grāmatas vāks, viņa rokas kustība, mans kluss paldies un es jau starodams atstāju Barona ielas Jāni Rozi.
Nu varēs lasīt!!! Esmu jau mājās, iekārtojos ērtāk, šķiru vaļā un… sāku lasīt A. Grūtupa jaunāko darbu „Ešafots”.
Grāmata veltīta t.s. „Mazajai Nirnbergai”, jeb Rīgas procesam, kurš norisinājās 1946.gada janvāra beigās un februāra sākumā. Tiesas procesa laikā tika notiesāti 7 vācu augstākie virsnieki.
Autors raksta īsiem teikumiem, konkrēti, neizplūstot epitetos un citos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos. Neskatoties uz to tiesas procesa apraksts ļoti sīks. Lasītajam tiek radīts priekšstats gan par vidi, kurā tas viss norisinās, gan apsūdzētajiem, gan tiesnešiem un apsūdzētājiem. Autors neaprobežojas tikai ar apsūdzības analizēšanu. Viņš arī analizē procesā iesaistītā cilvēka dzīvi – viņa sasniegumus un izglītības līmeni.
Perfekts padomju tiesas atspoguļojums un perfekts naida kurināšanas atspoguļojums. Tiesas liecinieki – pārsvarā cilvēki, kuri liecina pamatojoties uz „viena tante teica”. Daļa piespiesti liecināt, daļa labprātīgi. Daudzi paši ir apsūdzēti par „” Apsūdzētāji, tiesneši un advokāti – mēģināts savākt visu Austrumbaltijas reģiona tautu pārstāvjus – Krievijas latviešus, latviešus, krievus, vāciešus, igauni, pat mēģināts dabūt kādu lietuvieti. Liela daļa – ebreji, jo svēta lieta – vācu noziegumi pret izredzētajiem ir jāatriebj ar asinīm – to skaidrā tekstā pasaka arī kāds no pēdējiem lieciniekiem – no Lietuvas atvestais ebrejs Anoliks.
Padomju divkosība: Kāds liecinieks apsūdzēts par maizes došanu vācu karagūstekņiem. Tagad par to sēž pirmstiesas izmeklēšanā. Vācu virsniekam apsūdzība - pavēlējis nošaut cilvēku, kurš devis maizi krievu karagūstekņiem. Kurš labāks?
Grāmatas tapšanā izmantoti materiāli no Krievijas Federācijas arhīviem – vietām, kur dokumentus glabā aiz 9 atslēgām, jo tajos izpaustā informācija rada sliktu priekšstatu par Krievijas vēsturi – vēsturi, kas Krievijai ir nepieciešams kā ēst, jo bez tās, bez 9.maija, bez uzvaras pār Vāciju, Krievija nebūs nekas. Tās iedzīvotājiem nebūs vienojošā momenta – naida pret fašistiem.
Kā autors pie šiem dokumentiem ir ticis? To var tikai minēt. Bet ir labi, ka viņš pie tiem ir ticis. Tiek iesista vēl kāda sprauga Latvijas nezināmās vēstures sienā. Sienā, kas tik ļoti nepieciešama tiem, kam ir kaut kas slēpjams.
Grāmatas nobeigums – Happy end padomju stilā. Apsūdzētie savu vainu atzīst un tiek pakārti. Cilvēku pūlis trakā naidā izlaužas caur karavīru ķēdi un līķus aplaupa. Tie tur karājas vēl dažas dienas. Vietā, kur vēlāk uzceļ pieminekli Rīgas „atbrīvotājiem”.
Ir vieta pārdomām…
