„Vasara, Rudens..." ir jau septītā Gitas Šmites personālizstāde, kurā aplūkojami mākslinieces 12 jaunākie darbi, kas tapuši laika posmā no 2009. gada vasaras līdz 2011. gada rudenim. Izstāde būs apskatāma līdz 18. decembrim.
"Uzlūkot Gitas Šmites gleznas ir mazliet līdzīgi, kā ieraudzīt pastnieka divriteni automašīnu straumē. Ar roku rakstītu vēstuli starp e-pastu gigabaitiem. Vasarraibumainu skuķi princešu ballē. Jūs varat to saukt par atbildi mūsdienu steigas, modes, glamūra un patēriņa pārņemtajam gadsimtam. Bet varbūt tā ir atbalss no mums pašiem, kādi visi ienācām šajā pasaulē – pliki, brēcoši dabas bērni," tā gaidāmo izstādi raksturo galerijas "Daugava" vadītāja, mākslas zinātniece Anda Treija.
Izstāde ir vairāk par sievišķo, nekā vīrišķo - Daba, Latvija, Sieviete, Glezna, Krāsa, Gaisma, Pirts, Vasara, Mīlestība... Vārds "Rudens" ir teju vienīgais vīrietis, kas iemaldījies sieviešu kolektīvā. Gitas Šmites izteiksmes līdzeklis ir tonālā glezniecība, kas māksliniecei ir kā meditācijas process.
"Gitas Šmites glezniecība ir sajūtu, iespaidu un pārdomu kopums, kuru raksturo īpašs laika plūdums ar svētdienas izjūtu: gaišs, nomierinošs acu mirdzums, vēsa, saudzējoša plauksta, tikko tverams smaids – bez steigas un burzmas. Tas ir kā brīdis, kad rasta
iespēja ieklausīties sevī. Brīžiem liekas, vai tā maz iespējams dzīvot 21. gadsimtā? Viss atkarīgs no mums pašiem, no mūsu attieksmes pret dzīvi, pret laiku un gleznotājam - pret glezniecību. Gita glezno vispirms sev, brīžiem pat liekas, ka tikai sev, jo viņu nesaista efekti un vēlme pārsteigt," saka Anda Treija.
Māksliniece Gita Šmite, kas Latvijas glezniecībā sevi pieteikusi gadsimtu mijā, savos darbos joprojām tiecas atdzīvināt, stiprināt un noturēt sabiedrības interesi par latviešu glezniecību tās klasiskajā izpratnē. Kopš 1994. gada Gita Šmite ar saviem darbiem piedalījusies izstādēs, veidojusi tērpus teātra izrādēm, kā arī iesaistījusies citos mākslas projektos.
