Atšķirīgi no Dziesmu un deju svētku repertuāra, izrāde „No zobena saule lēca" piedāvā stilizētu skatījumu uz latviešu tautas vēsturi un tradīcijām. Par izrādes kodolu uzskatāma latvju dzīves dziņas attēlojums dejā, tautas dejas soļus pielāgojot mūsdienīgam redzējumam. Deja bagātināta ar skatuves meistarības un šova elementiem, kur katrs dejotājs ielicis savu artavu, stāstot stāstu, ne tikai ar deju soļiem, bet ar pilnu ķermeņa un emociju valodu.
Dejas stāsts tiek izdzīvots, par atskaites punktu ņemot gadu kā laika posmu, kurā dejotāji caur deju izjūt un vienlaikus sniedz skatītājam sajūtas, ko sirdī kādreiz jutis katrs latvietis – godos, bēdās, mistikā, cīņā un vienotībā. Izrādes sākums pārsteidz ar baltās krāsas bagātību, kas atspoguļojas gan dejotāju tērpos, gan dejas atribūtos, gan izrādes scenogrāfijā. Baltās krāsas lietojumu var skaidrot kā ziemas gadalaika pamatkrāsu, tāpat kā gads un katrs sākums ir balts. Plašākā nozīmē balts tiek asociēts ar šķīstību – to, kāda bijusi latviešu tauta senos laikos un ir apslēpta šodien. Attiecīgi pielāgojas dejotāji – dejo rimti. Dejotājas, meitas – klāj baltas gultas un imitē veļas mazgāšanu, savukārt dejotāji, puiši – veic rotaļīgus trikus ar šķēpiem.
Stāsts turpinās ar latviešu nozīmīgāko svētku attainojumu dejā – Lieldienām, Jāņiem, kāzām. Katram no dejas posmiem tiek pieskaņoti raksturīgi simboli, piemēram, iespaidīgas virvju šūpoles Lieldienās, savukārt Jāņos dejotāji pustumsā attēlo mītisko papardes zieda meklēšanu. Pēc dejā izspēlēta ražas laika seko jau pieminētās kāzas – viens no latviešu tautas lielākajiem godiem. Kāzas dejotāji izzīmē, dejas zāli sadalot divās daļās, kur vienā puiši godina jauno vīru, bet otrā meitas gatavo jauno sievu.
Prieks par kāzām negaidīti pārtop par gatavošanos kaujai, kas senlatviešiem bija ikdienišķa dzīves sastāvdaļa. No šķēpu rotaļām, vīri dejā gatavojas īstai kaujai, savukārt sievas ar deju izsaka buramvārdus, ar cerību pasargāt mīļotos kaujā. Dejā ienāk nāve, ko simbolizē melnā tērptas sievietes tumsā, savukārt ievainojums ir sarkans lakats, ko sievietes aptin cīkstoņiem ap šķēpiem. Dejas moments liek aizdomāties, ka nebūt nav jāskatās tik tālā pagātnē, pietiek ielūkoties arī pagājušā 20tajā gadsimtā, lai saprastu, cik nozīmīga ir cīņa latviešu tautas izdzīvošanai. Pārceļot dejas domu uz mūsdienām, cīņa nav obligāti saprotama tā klasiskajā izpratnē, proti, tā var būt cīņa, kur ieroču vietā pielietojam gudrību un kultūras bagātību.
Dejas uzvedums gatavots ciešā sadarbībā ar bungu un dūdu mūzikas grupu „Auļi", kas saskaņoti papildināja senlatviešu dejas stāstu. Izdevušies arī modes mākslinieces Evijas Dāboliņas dizainētie tērpi – baltas tunikas un lakati sievietēm, gari krekli – bērniem, krekli un bikses – vīriešiem. Dejotāju koptēlu lieliski akcentēja dabiski aksesuāri – prievītes, ādas šņores ap krekliem, kājauti un zāļu vainadziņi. Tērpu izvēle, atšķirībā no smagnējiem novadu tautas tērpiem, radīja gaisīgumu un maksimālu tuvošanos dabai. Izrādes - režisors Uģis Brikmanis, horeogrāfs - Agris Daņiļevičs, scenogrāfs - Aigars Ozoliņš.
Foto: Ingus Evertovskis
