Tomēr tās saturs ir pavisam ne tāds, kā domāts vai cerēts. Izrādē uzstājas kāds latviešu tautas zinātājs un izzinātājs A.Borts, kurš ir ne tikai neapmierināts ar savu vārdu, bet šad tad arī mēģina iejusties divos dažādos dzimumos. Šeit laikam nav lemts uzskaitīt, jo ir tikai divi, kurus pamīšus pa izrādēm spēlē Ģirts Rāviņš vai Lauma Balode. Tomēr šī "lekcija" tomēr nav ne kripatiņas par krieviem.
"Kāpēc es mīlu krievus" ir pārdomas un apziņas plūsma tikai un vienīgi par latvieti. Par to, kas būvē šīs valsts pašapziņu, garu, dzīvesziņu, veidu un uzskatus. Skatuves priekšā iznāk kāds no aktieriem un sākas neapstādināma domu graudu, pārdomu, salīdzinājumu, nievājumu, slavējumu, atgadījumu, kripatiņas silta sarkasma (tikai kripatiņas) un pats galvenais, latviskuma, bēršana. Visi apgūtie lauciņi nonāk uz divām papīra lapām, uz kurām ar "nospert gribošu" marķieri tiek atlikti galvenie argumenti un punkti, sākot ar latviskās domāšanas iztirzājumu, dziedāšanas tikumu vai netikumu atziņām, kā arī dažādām kulinārijas atklāsmēm. (Visiem zināms, ka latvietis citam latvietim gardākais ēdiens.)
Rāviņa/Balodes/Borta stāstītajā atspoguļojas ļoti daudzas, visiem zināmas atziņas par šīs mazās zemes iedzīvotājiem. Dažas no tām rada pozitīvas emocijas, dzirdot kādu senaizmirstu faktu, kāda uzjundī diezgan diskutablas sajūtas. Vai tiešām ir tik traki, kā mālē?
Tomēr pāris lietas gan ir pavisam skaidras – latvietis vienmēr visu zinās labāk, bieži apmeklēs kādu publisku pasākumu, tikai lai ieliktu ķeksīti un vienmēr vairāk žēlosies par savu mīksto sirdi, padomju despotismu un raustīs kamolus kaklā nekā ies un kaut ko darīs. Tāpat arī vienmēr paspēs novilkt kādu žēlu melodiju kā latgaļi un pie reizes "pietašķīt" pilnu seju ar grādīgām dzirām. Tad jau arī tā dziedāšana sākas. Tikai žēl, ka izrādē netika izvērsta muzikālā analīze tautieša izdzīvošanas komplekta sastāvdaļai "Pūt vējiņi". Tā vēl aizvien nevar izskaidrot, kā šī galda dziesma par iedomīgo "pļēguru – knapsieriņu" baltu tautai var būt tik nozīmīga. Tomēr tā vai tā – latviešam patīk vilkt. Tas pierādās arī izrādē.
"Kāpēc es mīlu krievus" ir izrāde, kas seko vēl pāris no Mārtiņa Eihes rokas nākušajām latvieša paradoksālajiem uzvedumiem. Piemēram, Leļļu teātrī atrādītajai lugai "Kāzas". Brīžiem liekas, ka viņš interesējas par tām pašām lietām, par kurām pagaidām zināmākais latviešu pētnieks Alvis Hermanis. Tikai, kamēr Jaunais Rīgas teātris paziņojis, ka LV ķidāšanas tēma ir noslēgusies ar "Kapu svētkiem", tikmēr nevienu dzirdīgu ausi nav sasniedzis pat niecīgākais paziņojums no patlaban Ģertrūdes Ielas teātrī skatāmās izrādes veidotājiem.
Tikai jāņem vērā, ka "Kāpēc es mīlu krievus" ir par latvieti nevis krievu, lai ko arī teiktu nosaukums. Vidējo aritmētisko. Un tur nekādā gadījumā nevajadzētu līst kādam vairāk saprotošam indivīdam vai arī tādam, kurš necērt pilnīgi neko. Šeit domājams, diskusijās pēc izrādes, jo tās veidotāji Mārtiņš Eihe, Krista Burāne un Ansels Kaugers piedāvā skatītājiem izteikt pārdomas pašiem par sevi un arī par priekšnesuma veidotājiem un tā kvalitāti. Bet, ja nu kaut kas kož kaulā un neliek naktīs gulēt mierīgi, tad jānopērk biļete, visu izrādes laiku jākaist krēslā un, tad – lai tašķās! Mazums gadās, šad tad pēc izrādes sanāk "notašķīties" veselu stundu. Un tad arī daudzi saprot, kāpēc viss šis "letiņu" balagāns nosaukts tieši tā. Jo ko tad gan citu mīlēt, ja nereti paša latviešu tauta ir tik bezcerīga, ka vairs roka neceļas piedot. Bet vai tā ir vienmēr – tas pašam labāk zināms.
Izrāde-lekcija "Kāpēc es mīlu krievus" Ģertrūdes ielas teātrī, Ģertrūdes ielā 101a, Rīgā, skatāma 4., 10., 18. un 19. decembrī.
