Improvizācijas teātris Teātra sporta festivāla ietvaros

Studentu kluba pagrabā sanākušie sasēduši cieši jo cieši, teju viens otram klēpī. Vakars sākas ar divu improvizācijas teātru sacensību. Laiva un Improphondo no Amsterdamas.

Viens otra vai skatītāju rosināti, viņi izveido vairākus stāstiņus-epizodes par kādu vārdu. Tik pat improvizēti skan arī uz klavierēm katrai ainai pieskaņotā mūzika. Stāsti noris gan angļu, gan latviešu, gan vācu valodā, iepinot arī pantomīmas elementus. Starp tiem absolūti fantastisks ir holandiešu radītais stāsts par sieru. „Veikals”, kurā sākotnēji ienācis viens aktieris-pircējs, pa vienam viņam pievienojas citi, nezinot stāsta sākumu, tikai notikuma vietu – siera veikalu, katrs ar savu iedomāto tēlu un situācijas versiju. Katram nākamajam pievienojoties stāsts tiek izspēlēts no jauna, rezultātā top kaisles pilns vēstījums par veikala pārdevēju, vientuļo māti un viņas vīriešiem-pircējiem, kas norēķinās baudā un japāņu tūristu. Otrs viņu lieliskais stāsts par puisi, kas caur datora ekrānu saņem augstākas varas vēstījumu, ka jākļūst viņam par prezidentu (ņemot vērā norises vietu – holandieši vienojas, ka par Latvijas prezidentu), ierodas viņš pie prezidenta, ar nodomu tam dzīvību atņemt un tad vārdu pa vārdam atklājas, ka tikai viņa māmiņa to piespiedusi par varenu vīru kļūt, un atdeva viņš puisim-sapņotājam savu posteni un dzīvoja visi laimīgi.

Pēc labākajā teātra tradīcijām skatuves virzienā lido rozes. Jāatzīst, ka latviešu jaunieši ir atraktīvi, tomēr salīdzinot ar holandiešiem kaut kā pietrūkst, vērtējums iet soli solī, gan žūrijas dalībnieku vērtējumā, gan skatītāju saucienu, svilpienu un aplausu sajaukumā. Visbeidzot ar pāris punktiem priekšgalā izraujas Improphondo.

Pasākuma otro daļu veido apvienības Pēdējā Pirmizrāde improvizācija, sadarbojoties ar skatītājiem, proti, kā ierasts, skatītāju ierosināti vārdi un aktieru izspēlētas situācijas.

Notika tas tik brīvi un plūstoši, ka brīžam grūti noticēt improvizācijai, stāsts virzās no viena saspīlējuma punkta uz nākamo, kā labākajā dramaturģijā pieņemts. Ainas, kas iezīmējas sākumā kā atsevišķi skeči, pārvēršas sižeta līnijā, sarežģītā un teju filozofiskā, tēli izveido arvien jaunas saites savā starpā. Notikumi savijas.

Tas ir gan stāsts par smilšu sijātāju Bauskjorkā – valstī uz salas (šāds kompromiss radās, skatītāju balsīm daloties – daļa vēlējās, lai darbība notiktu Bauskā, citi kāroja lielāku pilsētu). Pēc skatītāju ierosinājuma parādās vēl kāds personāžs – kalējs un neviļus jaunu pagriezienu stāsta rada meitene pie klavierēm, iespēlējot lirisku motīvu brīdī, kad „kalējam” līdzās stāvošais aktieris noliecas, lai paceltu uz grīdas nomesto rozi. Īss mulsuma mirklis un stāsts ieņem jaunu virzienu, 30 un cik tur gadus atturībā dzīvojušais kalējs sastop varen kaismīgo Lāsmu un mīlas ekstāzē izdvesis atzīšanos saļimst.

Paralēli risinās stāsts par salas gubernatoru un kādas komunisma valsts sūtītu „sponsoru”, kas regulāri pienes viņam mīklaina satura sudrabkrāsas koferīšus. Koferīšu satura jautājums atrisinās vēlāk, kad atlogotais strādnieks, kas par trīsreiz lielāku algu piekritis bērt un sijāt smiltis kalnu kalnos, divpadsmit gados tās visas sabēris 32 m kaudzē, kaut nevienam nav skaidrs, kam īsti tas bijis vajadzīgs (pēc sākotnējā skatītāju ierosinājuma – garīgai baudai). Problēmu atrisina gubernators un vīrs ar koferīti, kas lemj izmēģināt raķetes, par mērķi lietojot šo kalniņu. Bet kalna galā pa tam laikam ainavu vēro kalējs ar Lāsmiņu. Ar komisku nobīdi risinās nākamā aina, kad viņi vēro jau tuvojošamies nezināmu objektu, mājot tam un priecājoties par skatu un tikai pēc tam kofervīrs nospiež bumbas palaišanas mehānismu.

Lai nu kā, visi sastopas debesu valstībā. Laulāto attiecībās iestājusies krīze, kalējs protestē, ka iemīlot Lāsmiņu bijusi viņa no miesas un asinīm, zāles jūsmu izsauc tam sekojošā sievišķīga aizvainojama pilnā intonācija – „ak, tagad palikuši tikai pupi?” un kalēja komentārs, ka arī tie vairs no tukša gaisa vien. Sākas elle Paradīzē. Arī citiem debesu valstībā neklājas viegli, pie Dieva rindas un neskaidri pieņemšanas laiki, tikai vīrs ar koferīti tiek bez rindas. Viss noslēdzas ar kāda rindā aiz viņa palikušā pārmetošā intonācijā izkliegtu frāzi, izskrienot no Dieva debessvalstības kabineta: „un es domāju, ka tu esi normāls Dievs!”

Skatuves virzienā lido ziedi, skan sajūsmināto skatītāju ovācijas. Manu apbrīnu izpelnās šī kolektīva saliedētība, bez kuras neiztikt, lai tīri intuitīvi nojaustu, ko darīs kolēģis un kādu virzienu stāsts ieņēmis viņa prātā. Nav tur parastā teātra „pirmo varoņu un mīlētāju”, kas vienmēr meklēs sev piemērotāko trīsceturtdaļpagrieziena leņķi, lai tikai labāk izskatītos uz pārējo fona, šeit kam tādam vienkārši nav vietas un laika. Un jāatzīst, ka arī dalībnieku fantāzija un radošums tālu pārsniedz pēdējā laikā krietni klibojošās latviešu dramaturģijas spējas. Varbūt lugu autoriem arī mesties kopā un mēģināt radīt kaut ko, bez lieka iespringuma uz savu vienīgo neapšaubāmi ģeniālo domu, bet ļaujoties brīvai fantāzijai, mazliet vairāk paspēlējoties, lai uzvedumi, kas iecerēti un būvēti pēc komēdijas principiem, nepaliktu tikai karkasa veidolā vien, bet tajos ienāktu arī kāds grams dzīvesprieka.