Ivars Poikāns ir dzimis 1952. gadā Rīgā, mākslas izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1964–1972) un Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1975–1976). Izstādēs piedalās no 1977. gada, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1985. gada. Ivara Poikāna darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā, Nortona un Nensijas Dodžu galerijas kolekcijā Ņūdžersijas Universitātē (Ņujorka, ASV), daudzās privātās kolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Krievijā, Vācijā, ASV, Izraēlā, Somijā, Īslandē, Nīderlandē, kā arī Tibetas Dalailamas XIV kolekcijā („Klusā daba ar pūķi") un citur. 2001. gadā par veiksmīgu radošo sniegumu glezniecībā mākslinieks saņēmis apbalvojumu izstādē „Rudens 2001".
Ivara Poikāna personālizstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē būs apskatāmas aptuveni 50 gleznas un 20 grafikas no muzeju un privātajām kolekcijām, kā arī pavisam jauni – 2010. gadā gleznoti darbi.
Ivars Poikāns ir provokatīvs mākslinieks-domātājs, kura daiļrade Latvijas mākslas vidē ir zināma jau kopš 1970. gadu beigām. Mākslinieks pats sevi dēvē par „jaunlaiku Indriķi", jo tas, ko viņš dara savās gleznās, grafikās un ilustrācijās, ir hronista darbs – notikumu dokumentēšana.
20. gs. 80. gados Ivars Poikāns iļjiča spuldzītes gaismā pētīja dzīves haosa un lietu pasaules pārvērtības laikā. Ironizējot par padomju cilvēka dzīvē dominējošo materiālismu, viņš aicināja domāt par pasaulīgo labumu gaistošo un pārejošo dabu. Vienlaikus tā bija smalkas ironijas tonī ieturēta parodija par sevi pašu. Tīši akcentējot kādus motīvus vai gluži otrādi – neiejaucoties sadzīvisko notikumu jezgā, bet tikai vērojot to no malas, autors pasvītroja laicīgā un mūžīgā attiecību nozīmi, attiecinot to arī uz savu dzīvi.
20. gs. 90. gadi. Mainās politiskais un sociālais klimats, līdzi nesot apjukumu – baltais un melnais sajaucies pelēkā. „Lai indivīds nesamaltos graudu mašīnā totalitārā sistēmā vai kapitālismā, garīgā cīņa pašam par sevi un ar sevi visur būs līdzīga," atzīst mākslinieks. Vai tās būtu klusās dabas, Ivara Poikāna „F" sievietes – Flora, Fauna un Fortūna, vai aktuālai politiskai tematikai veltīti darbi – „Uz jauno krastu", „Slīcēju glābšana", „Ragaviņas" – to virsuzdevums nav zaimošana, bet gan cīņa pret viltus mitoloģiju radīšanu.
Ironija ir iedarbīgs mākslas radīšanas impulss, kas joprojām signalizē par šķēršļiem atklātai sarunai. Mākslinieka dumpīgā estētika un ironiskais komentārs caurstrāvo arī viņa jaunākos darbus.
Ir nosaukta 2011. gada Venēcijas biennāles tēma – „ILLUMInation" – nāciju apgaismošana. Ivara Poikāna darbos šī tēma ir aktuāla jau kopš 20. gs. 70. gadu beigām. Tā nav nejaušība, ka mākslinieka personālizstādē būs skatāmi šogad tapuši darbi ar nosaukumu „Iluminācija"; jo Ivara Poikāna radīto tēlu galerijā spoži degošā „elektriskā spuldzīte" izgaismo mūsu dzīves telpu šī vārda visplašākajā nozīmē.
Attēlā: Ivars Poikāns. «Kuce pie Rīgas domes». 2004. Audekls, eļļa. Privātkolekcija. Foto: Sergejs Akurāters
