"Ja dzīvē esat nolēmis izlasīt tikai vienu grāmatu par Nīči, tad šī būs vispiemērotākā."
The Glasgow Herald
Neviens cits modernais filosofs nav izrādījies tik ietekmīgs kā Nīče, nedz arī ticis tik neatlaidīgi pārprasts. Šī fundamentālā jaunā biogrāfija atklāj patiešām dižā filosofa sarežģīto dzīves un domāšanas ceļu.
Sekodams Frīdriha Vilhema Nīčes (1844―1900) paša sludinātajam "dzīve ir domāšanas dēļ veicams eksperiments", Rīdigers Safranskis, kura spalvai pieder arī Heidegera un Šopenhauera biogrāfijas, piedāvā kritisku Nīčes filosofijas pārvērtēšanu, pētot viņa dzīves un darba krustpunktu un izmēģinot to, ko Nīče uzskatīja par vissvarīgāko cilvēka uzdevumu ― kļūt par "tās iekšējās pasaules, kas saucas "cilvēks", dēkaini un apceļotāju". Veicot asredzīgu Nīčes sarežģītāko tekstu analīzi, Safranskis patur prātā kopējās Nīčes domāšanas iezīmes, citējot vēstules, dienasgrāmatas, pierakstu burtnīcas un fragmentus no darbiem, ― katra šīs analīzes šķautne atklāj unikālu šīs daudznozīmīgās personības portretējumu.
Safranskis pēta Nīčes filosofijas saknes un attīstību, sākot no plaukstošās jauna filologa karjeras līdz pat lūzumam attiecībās ar akadēmisko pasauli pēc grāmatas "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" publicēšanas. Viņš detalizēti attēlo jaunā domātāja zēnības apsēstību ar mūziku un rakstīšanu, kā arī ciešo draudzību ar Rihardu Vāgneru un tās skumjās beigas. Ar drošu roku Safranskis vada lasītāju cauri deviņpadsmitā gadsimta vācu filosofijas labirintam, kur pēc vērā ņemamā Kanta un Hēgeļa domāšanas uzplaukuma Nīče cīnījās par nospiedošās pagātnes nastas nomešanu; šīs nastas apšaubāmie filosofiskie pamati, kas balstījās racionalitātē, objektīvā patiesībā un tradicionālajā morālē, žņaudza viņa dionīsisko būtību.
Taču Safranskis līdzjūtīgi un cieņpilni pievēršas arī Nīčem-cilvēkam. Viņš analizē vērā ņemamas pretrunas un ķildas, kas ieskauj Nīčes mūža nogali un tajā paveikto. Bez ievērības netiek atstāta arī filosofa mainīgā izvēle ziedoties mākslai un zinātnei, viņa galējība un upuris. Safranskis apraksta Nīčes cīņu ar intimitāti un seksualitāti, kā arī pēdējo traģisko iegrimšanu ārprātā. Grāmatas beigās autors pievēršas noslēpumainā filosofa domāšanas turpinājumam, stāstot, kādas acīm redzamas pēdas tā atstājusi mūsdienas Eiropas filosofijā.
Izmantodams Nīčes paša formulējumus ― par dzīves un filosofijas krustpunktu, par bargas paškritikas nepieciešamību un visbeidzot par neizzināmā milzīgumu ― Safranskis uzbur tā filosofa prātu, kuram pietika drosmes paziņot: "Beidzot mūsu kuģi atkal drīkst doties ceļā, doties pretī jebkurām briesmām, izzinošajam atkal ir atļauts uzdrīkstēties jebko, jūra, m ū s u jūra atkal ir vaļā, varbūt nekad vēl nav bijis tik "atklātas jūras"."
"Kodolīgi un īsi, atbilstoši Nīčes domāšanas veidam, Safranskis rada godīgu ieskatu Nīčes uzskatos un izjūtās."
Spectator
"Eleganta un pievilcīga grāmata [un] veiksmīga Nīčes pārvērtēšana. [..] Safranskis ir viens no spožākajiem un daiļrunīgākajiem rakstniekiem."
Berliner Zeitung
"Safranska radītā Nīčes visaptverošs spēks slēpjas perfektā analītiskā un sintētiskā vērojumā. Citiem vārdiem ― autors veikli atsedz Nīčes filosofijas konceptus, padarot tos saprotamus par nezinošam lasītājam, un aizstāj tos ar plašāku 19. gadsimta Eiropas kultūras rāmi. Un vēl vairāk – šajā sajaukumā nereti ielaužas trešais vēstījuma balsts ― Safranskis izseko nozīmīgu konceptu (varasgriba, mūžīgā atgriešanās, pārcilvēks) attīstību Nīčes domāšanā, sākot ar brīdi, kad tie pirmoreiz parādījušies kādā viņa darbā. Šī trīspusējā pieeja — analītika, sintēze un ģenētika — palīdz radīt daudz pilnīgāku Nīčes portretu nekā vairumā pētījumu."
Šons Airtons, Misūri-Kolumbijas Universitāte
Rīdigers Safranskis, Dr. phil., ir dzimis 1945. gadā Rotveilā/Virtembergā. Par saviem darbiem, kas tulkoti 26 valodās, viņš ir saņēmis Frīdriha Merkera prēmiju esejistiem (1995), Maincas Akadēmijas dāvāto Vilhelma Heinzes medaļu (1996), Ernsta Roberta Kurciusa prēmiju esistikā (1998) un 2000. gadā arī Saksijas-Anhaltes piešķirto Frīdriha Nīčes prēmiju. Hansera apgādā ir izdotas arī R. Safranska grāmatas "E.T.A. Hofmanis" (1984), "Šopenhauers" (1987), "Cik patiesības vajag cilvēkam?" (1990), "Meistars no Vācijas. Heidegers un viņa laiks" (1994) un "Ļaunums, jeb Brīvības drāma (1997).
No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.
Tulkojums tapis ar Gētes institūta (Goethe-Institut) atbalstu.
