Par izstādi autore stāsta: "Savu darbību radošajā jomā vienmēr esmu saistījusi ar pētniecisko pieeju mākslai un dzīves procesiem. Šobrīd ir kļuvis saistošs un dīvaini interesants mērķis - ceļojums uz vecumu.
Visas asociācijas ar šo ceļu, mēģinot ietērpt tās vārdos, kļūst banālas. Arī tāda veida salīdzinājumi kā - "atklāt vecumu kā jaunu neredzētu zemi". Bet tomēr kaut kas tur IR. Un tas man šķiet interesants un izpētes vērts. Zināma fatālisma sajaukums ar jautru bezrūpību. Kāpināts ironiskums zem segvārda "pieredze" un nekontrolēti bērnības atmiņu uzplūdi. Tajā var ieraudzīt pavisam sīkas parādības un tai pašā laikā arī apzināti ieelpot globālu, pat kosmisku apziņas elpu. Nejūsmot par to, cik skaisti noveco citi, cik harmoniskas vai tieši pretēji neiecietīgas ir citu vecu cilvēku attiecības. Manu dziļāko interesi saista pētīt sevi šajā ceļojumā.
Multimediālās izstādes idejiskais dalījums veidots trīs daļās: cīņa, dūmaka un mīlestība. Katra ietver gan gleznas, gan telpiskus objektus.
Cīņa
Viss tik nervozi. Nekas nebūs kā agrāk, bet, kā būs, nav skaidrs. Ir žēl paejošo laiku, bet negribas sagaidīt to, kas nāks. Urdoša sajūta, ka neatgriezeniski zūd kaut kas, kam apzīmējums vai nosaukums nav nepieciešams. Laika plūdums saraustīts sīkos fragmentos – no līdz, pirms un pēc. Jo vairāk pievērš uzmanību sīkumiem, jo tālāk ir saprašanas robeža. Neizskaidrojams, neaptverams nemiers, kura kodolā ir noslēpta lielā patiesība, kuru negribas zināt.
Skaties uz vecām lietām, kuras nespēj izmest. Katrs aizlāpīts caurums kļūst mīļāks, jo liecina par ierasto un tapēc nomierinošo. Negaidīti atmiņas iznirst un jaucas saplānotajā laikā. Tu ieinteresēti seko mazajām, dzidrajām straumītēm savās domās, kas ved kaut kur sen atpakaļ uz sākotni. Tu domā, ka šie ceļojumi ir jautri un nevainīgi. Ieskaties spogulī - ezerā, kur visiem sīkiem strautiem saplūstot, dziļumā slēpjas jautājums un arī atbilde.
Dūmaka
Miglaina sajūta, viss kļust vienāds. Kā upes straume plūst garām laicīgais, ieraujot uz mirkli nelielos virpulīšos. Īstie akači un staujie atvari vairs nebiedē, tos gadās pamanīt vien slīdot garām. Bet tomēr ir kas būtisks šajā rāmumā – no malas skatoties redzams asāk un izceļas tikai patiešām svarīgais. Tāds dabas dots viedums. Kā Gētes Fausta apziņa, ka vecums nelaimīgs ar spēka trūkumu, jo prāts tik dziļš.
Skaties, paveras brīnumais mežs. Tajā klīst atmiņas kā mazas saprātīgas būtnes, kas dzīvo patstāvīgu dzīvi. Tu šajā mežā neesi svešinieks. Esi ceļotājs. Caur ziedošiem viršiem un apdullis no vaivariņu smaržas, ieraugi savu veco sapņu ēnas tik dzīvas un šaudīgas, ka samulsti. Bet nebaidies, esi viens no viņiem. Topi par dūmakas blīvo matēriju, apņem visu, pieņem visu un piedod pats sev.
Mīlestība
Ir pagājis laiks kopš pirmās tikšanās. Tik sens šis stāsts, ka liekas viss var sākties no jauna bez pūlēm un atpakaļ skatīšanās. Piedodošs maigums. Divi cilvēki, kas tik sen ir kopā, ka liekas, aug no vienas saknes. Nav domstarpību, nav tālejošas ieceres, ir tikai atmiņas. Pagātne kā milzu amorfa blīva un dzīva matērija ir tiem apkārt. Vairs nav jāskatās uz priekšu, viņi skatās uz atmiņām kā uz nākotni. Beznosacījuma mīlestība.
Skaties, laikam nav nozīmes. Skaties uz viņu, šo savu atspulgu otrā cilvēkā. Roku rokā, pat nepieskaroties viens otram. Grumbas ir priekškars un tas veras, lai rādītu to vienīgo tev sacerēto izrādi – tavu dzīvi. Mīlestība, kas nepazīst greizsirdību un aizvainojumu, neizstaro kaislību un satraukumu, visaptveroša, liela, plūstoša, tā kas pastāv arī pēc „līdz nāve mūs šķirs"."
