Raganu prāva Kultūras akadēmijā

Pat labi gribot, nevaru šo rakstu veidot objektīvi kritisku, jo, pirmkārt, zinot visu pasākumu no „virtuves puses”, zinu arī dažu citādi, iespējams, kritizējamu nebūšanu iemeslus, kas lielākoties ir neatkarīgi no organizatoru labās gribas. Otrkārt, to pašu organizatorisko darbu dēļ, nereti atkrīt arī pasākuma pilnīga izbaudīšana, laiku pa laikam šo to palaižot garām, tāpēc šī drīzāk ir tāda kā atsevišķu notvertu fragmentu mozaīka.

Ņemot vērā pagājušā gada pieredzi ar tautas masām un vairākiem nodarītiem zaudējumiem akadēmijai, šogad tika ieviests kategorisks ierobežojums, ka pasākums paredzēts tikai mākslas augstskolām un tikai līdz 200 cilvēkiem, tomēr par tautas trūkumu sūdzēties nevar un aktīva rosība, kā jau tādā naktī piederas, sākas tikai ap pusnakti.

Organizācija diemžēl bieži balstās uz principu „no cirvja kāta zupu izvārīt”, bet tā kā, LKA 90% studentu ir sievietes, kas pieprot ne to vien, tad arī ar minimāliem līdzekļiem izdodas panākt maksimālu efektu. Ir jau tā, ka arī vieta spēlē noteiktu lomu. Akadēmijas dārzs naktī pats par sevi jau vien ir ko vērts, tam pieplusojot ugunskuru, ābeļu zaros mirgojošas sveces krāsainos lukturīšos aina ir pilnīga. Nu ja, par vārīšanu – akadēmijas meitenes prot vārīt arī burvju dziru, par to arī var pārliecināties dārzā, kur virs ugunskura pakārts kūpošs katls, abrakadabra, mazliet rozīņu, mazliet ābolu un ... ko katrs vēl klāt pielej tas paša ziņā. Mazliet vēlāk smaržo arī pēc pelnos ceptiem kartupeļiem. Bet vēl pirms brīža, pirms tumsas iestāšanās, dārzā skanēja tautas mūzika un lustējās Danču klubs, pie iespējas iesaistot arī klātesošos, jā, tā ne pa jokam, jo, ja sākumā jautri, tad uz beigām jau bez elpas var palikt.

Šogad pavīdēja arī feministiski tendēta ideja, pārmaiņas pēc izveidot un dedzināt sārtā falliskus simbolus (auglības svētki tomēr), nevis raganas, atsaucību un realizāciju ideja diemžēl neguva. Laikam, lai neatbaidītu jau tā retos potenciālos vīrieškārtas studēt gribētājus. Tā nu ugunskurā atkal tika dedzinātas raganas, šoreiz kopskaitā trīs salmu lelles.

Chill out’s ar sarkanu un zaļu lampiņu virknēm, zāģskaidu maisiem un smaržojošu tēju, ūdenspīpes dūmiem. Projektora uz sienas gandrīz 45º izveidotajā taisnstūrī slīd kā dabas ainas, ja nemaldos no „Ceļojošajām ciltīm”, tā arī 20./30.-to gadu mēmā kino kadri, neiztrūkstošs kā allaž šādos pasākumos ir „Kaligari kabinets”, kur ekrāna slīpums rada papildus specefektu.

Akadēmijas ērtākais dekorēšanas materiāls visos laikos bijusi plēve, parasti baltā agroplēve, – efektīgi un ekonomiski, nav gan dabai nekaitīgs materiāls, bet visu jau nevar gribēt – šogad pārmaiņas pēc ķēros pie melno miskastes maisu izmantošanas. Lielie zāles spoguļi aizklāti, pustumsā un sarkanajās gaismās atspīd vien daži neregulāri izgrieztie robi.

Cita pēc citas mainās grupas. Līdz ar viņiem arī auditorija, pārgrupējas radi draugi un atbalstītāji, pārējie piepulcējas atkarībā no atpazīstamības vai vienkārši intereses. No Screaming Masterpiece līdz The Violence of Silence un Indygo, spēlē arī Mikus Straume, saņemot pāris vārgi, bet tomēr izkliegtus pieprasījumus pēc atkārtojuma, tad Girls Leave Me Naked, Pent-in Dreams un black tea, kuru pāris visaktīvākie atbalstītāji ar savu aizrautību citos apstākļos, iespējams, spētu „paraut līdzi” visu pūli. Vēl arī Plus viens un noslēgumā Jūdas graši un Mazie smirdīgie kociņi, ak, jā, es gandrīz aizmirsu jauno aktieru apvienību Zamuts, hm, citēju trāpīgāko komentāru – „viņi vismaz prot notēlot, ka dzied”, tas jau nekas, ka „Piekūns skrien debesīs” nav gluži viņu oriģinālgabals, bet pašapziņa, ak, pašapziņa, tās netrūkst... Un pūlis gavilē. Vietējie tomēr.

Nakts. Dārzā joprojām kā jāņtārpiņi mirgo laternas. Pie ugunskura kāds puisis paņēmis ģitāru un sācis dziedāt (pašsacerētas?) mīlas balādes.

Tukšojas sponsoru sagādāta alus mučele un arī nācēju līdzpaņemtie krājumi. Daudz sagurušo klimst riņķī, daļa jau devušies mājās, citi vēl sildās ap ugunskuru vai ieritinājušies dārzā saslietajās teltīs. Chill out’ā uz grīdas un zāģskaidu maisiem, sildoties, cits citam blakus sagūluši pārgurušākie, kas nemeklē mājīgas ērtības, vien draudzīgu siltumu.

Visbeidzot veiksmīgi tiek realizēta vēl viena tradīcija – aizvadīt šo dienu bez lietus. Lietus, protams, sākas agri nākamajā rītā, kad auksta duša „uzmundrina” pārpalikušos organizatorus nokopšanas darbos. Morāli palīdz doma, ka ap pieciem no rīta akadēmijai pieslēgts siltums, bet ej nu to iestāsti nogulētam sānam. Dārzs zaļš un kluss, it kā nekā nebūtu bijis.