Grāmatas atvēršanas svētki notiks 6. janvārī plkst. 16:00 Jaunajā Rīgas teātrī.
"Manas paaudzes cilvēki var atskatīties uz gadiem, kuros netrūkst vēsturisku kataklizmu – karu, politisku režīmu maiņu, kur bijušas deportācijas un holokausts, un, protams, atbalsis un sekas personiskajos likteņos. Tas attiecas arī uz manu atmiņu stāstu „Ardievu, Atlantīda", kas aptver pagājušā gadsimta divdesmitos un trīsdesmitos gadus līdz pat 1945. gadam – kara beigām un padomju diktāta ilgtermiņa nostiprināšanās sākumam.
Mana individuālā atmiņu stāsta īpatnība ir tā, ka tas aptver nepierastu dažādību sociālā, nacionālā, ģeogrāfiskā un kultūras jomā. Mans nolūks ir personisko atmiņu robežās raksturot šīs dažādās vides, kurās es augu, - Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāzija un mākslinieku bohēma, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām personībām, Rīgas ebreju, baltvācu, krievu baltās emigrācijas aprindas un dzīves veidu, skolas Berlīnē un Rīgā. Un tad visas šīs Eiropas daļas sagruvumu, sapostīšanu un pazušanu nebūtībā kopā ar cilvēku tūkstošiem 1940.–1945. gados – kopā ar visu to īpato kultūru, kas impregnēja cilvēkus mūsu platuma grādos šajos pirmspadomju gados.
Cenšos atdzīvināt savu toreizējo bērna un pusaudzes pasaules redzējumu, bez vēlāko gadu analītisko vēsturisko atziņu ieprojicēšanas.
Mana ģimene ir, manuprāt, spilgts piemērs Baltijas turīgai, eiropeiski izglītotai ebreju kultūrvidei, kas pilnīgi samalta un iznīcināta starp diviem totalitārisma dzirnakmeņiem. Gribu arī rakstu rindās iemūžināt to cilvēku tēlus, kuri, briesmas un nāves draudus nicinot, mani glāba un slēpa laikā, kad hitlerieši un viņu rokaspuiši vācu okupētajā Latvijā masu slepkavībās iznīdēja visus Latvijas ebrejus, ko vien varēja dabūt rokā.
Tādējādi ceru, ka mana atmiņu grāmata varētu izraisīt lasītājos ne vien interesi par kādu atsevišķu likteni, bet arī pārdomas par vēsturisko norišu atspulgu mūsu katra dzīvē." - tā grāmatas autore Valentīna Freimane.
