Mūžības ceļus sācis iet viens no slavenās aktieru Klētnieku dzimtas pārstāvjiem - Nauris Klētnieks.
Pēdējos gados Nauris no profesionālās skatuves bija it kā pazudis. Viņš godprātīgi, ar lielu mīlestību un interesi strādāja ar vairākiem amatieru teātru kolektīviem, galvenokārt iestudēdams latviešu klasiķu darbus. Klusi, nemanāmi, nevienam neuzbāzdamies un par sevi neatgādinot, viņš darīja svētīgu un mums visiem tik vajadzīgu darbu- uzturēja dzīvu teātra mīlestības un spēlēšanas garu pat attālos Latvijas novados.
Tomēr šāds pieklusināts, iekšēji rezignēts laiks Naura dzīvē bijis tikai pēdējā viņa
dzīves posmā. Viņa jaunība un spēka gadi saistīti ar modernā teātra mākslas izteiksmības meklējumiem Liepājas teātrī. Tajā viņš sevi pieteica kā intelektuālas ievirzes režisoru un 20.gs. 80.gados skatītājus iepazīstināja ar tajos laikos maz zināmu dramaturgu darbu iestudējumiem. Viņa kā režisora "zvaigžņu stunda" ir 1980.gadā iestudētā E. Olbija "Kam no Vulfa kundzes bail", F.Direnmata "Spēlēsim Strindbergu (1982.g.), novatoriskais krievu dramaturga V.Slavkina lugas "Stilīgais un viņa meita" uzvedums. Viņš bija viens no nedaudzajiem tā laika režisoriem, kurš pievērsās latviešu oriģināllugu iestudējumiem, izvēlēdamies arī liepājnieces V.Arro "Skatieties, kas atnācis".
Teatrālās sabiedrības uzmanības centrā bija arī Naura Klētnieka darbība Daugavpils teātrī. 20.gs. 80.gadu beigās 90.gadu sākumā. Tas bija grūtais teātra dibināšanas , aktieru audzināšanas, repertuāra veidošanas laiks. Ne jau viss Naurim izdevās, taču viņa laiks Daugavpils teātrī ir vērā ņemams un nozīmīgs, jo ar viņa vārdu saistīts pašreizējā teātra sākums.
Nauris bija izteikts skatuves cilvēks un viens no savdabīgākajiem Klētnieku ģimenes pārstāvjiem. Viņa daiļradē bija saskatāms tēva - Karpa Klētnieka ironiskais intelekts, un mātes - Mildas Klētnieces iekšējais smalkums un jūtīgums. Nu viņš ir ceļā pie saviem vecākiem tur mūžībā.
Visi Naura Klētnieka tuvākie cilvēki ir saistīti ar teātri: māte Milda Klētniece - Dailes teātra prīma, tēvs Karps Klētnieks - Drāmas teātra varoņlomu tēlotājs, aktrises ir arī dzīvesbiedre Dzintra Klētniece un meita Kristīne Klētniece. Arī Nauris izvēlas teātri, viņš kļūst par režisoru.
Naura Klētnieka radošā darba spilgtākais posms saistās ar Liepājas teātri, kur, strādājot kopā ar Oļģertu Kroderu, viņam 80-to gadu sākumā izdodas teātri izraut no provinciālisma, padarīt tā iestudējumus oriģinālus. N.Klētnieks īpašus panākumus gūst interpretējot rietumu dramaturģiju, kuras centrā sašķelta, pretrunīga personība, kas analizēta ar psihoanalītisku pieeju. Pie latviešu teātra jaunākās vēstures visizcilākajiem iestudējumiem pieder viņa 1980.gadā uzvestā E.Olbija "Kam no vilka kundzes bail". Tāpat N.Klētniekam tuva, personiski izjusta tēma ir savas paaudzes ierobežotās iespējas sevi realizēt Padomju režīmā. Par to režisors ar sāpēm un pašironiju runā tādos iestudējumos, kā V.Slavkina "Man jau 40, bet izskatos vēl jauns" un V.Arro "Skatieties, kas atnācis!".
Jaunu radošu un cilvēcisku pacēlumu Nauris Klētnieks piedzīvo 80.gadu beigās, kad, piekritis kļūt par Daugavpils teātra galveno režisoru, tukšā vietā sāk celt jaunu teātri, organizējot tā materiāli tehnisko bāzi, kļūstot par pedagogu aktierkursiem. Šajā laikā pēc N.Klētnieka aicinājuma kļuvusi par pasniedzēju, Daugavpils teātra galveno režisoru kopīgā darbā iepazinu tuvāk, redzēju viņu kā sirsnīgu, asprātīgu cilvēku, kurš ļoti mīlēja studentus. Radās iespaids arī, ka viņš ir garīgi trausls un pret dzīves triecieniem neaizsargāts cilvēks. Atmiņā paliks gan Naura Klētnieka cilvēciskās vājības drosmīgi atmaskojošā režija, gan viņa paša iekšējais smalkums.