Divas fotoizstādes Andrejsalas galerijā „Komutators”

Ata Šnēveļa fotogrāfijas no Venēcijas – „Karnevāls beidzies”. No ēnām iznirušas detaļas, tēlu fragmenti, laivas, buras, ūdeņu virmojums, attēlos kopā saplūst gan melnabaltais, gan sēpija, kaut kas no vecām pastkartēm, no rudens drēgnuma. Viss kopumā mazliet atgādina sajūtas, kas pārņem lasot Josifa Brodska darbu „Ūdenszīme” par Venēciju ziemā: „man šķita, ka esmu iekāpis pats savā no dzestra gaisa zīmētā pašportretā. Fonā bija tikai tumšie baznīcu kupolu un jumtu silueti; tilts, kas liecās pāri melnam ūdens lokam, abus tā galus nost nocirtusi bezgalība”. Brodskim tā ir pavisam cita Venēcija kā pierasts redzēt un arī šajās fotogrāfijās redzamā Venēcija ir pavisam citāda.

Otrs autors Arturs Žaimunds formulējis savu fotodarbu nosaukumu kā „80% – balts...”. Parastas, klusas ainavas. Ābolu birums dārzā, acs tuvplāns, velosipēds... Jā, melnbaltais kā vienmēr attēlu paceļ šķietami citā kvalitātes līmenī, tomēr nekā jauna. Citādību, citu skatpunktu piešķir darbu noformējums – uz/aiz stikla plāksnēm, kam pāri pārlijis kas balts, bildi ieģipsējot stiklā, notverot mirkli tā caurspīdīgumā. Baltais jutekliski taustāmais materiāls un neveramās dimensijas, kas iedziļinātas pašā attēlā.

Nekā bez gala un mēra novatora šai dubultizstādē var nemeklēt. Tie nav darbi, kuru koncepcija tapusi pēc paša darba, lai attaisnotu tā eksistenci un liktu skatītājam atkal un atkal atgriezties pie šī apraksta, meklējot pamatu uzstādījumam „mākslas darbs”. Šoreiz viss baltās uz sajūtām. Vienkārši. Sarežģīti. Rudenīga miera sajūta, kad nav nepieciešamības skaļi diskutēt par darba stilistisko piederību, mākslinieka motivāciju, kad var vienkārši skatīties, ļauties emocijām, ko raisa darbs, un klusēt.