„Tā notika Atlantīda", „Trešais kapracis", „Zemeslēkts", „Ticības bruņinieks", „Džudeka, kāda tā ir", „Amerikāņu traģēdija", „Nāve ir ķekatu maska", „Kremļa kino" – daži no prozaiķa un žurnālista Egīla Ventera eseju nosaukumiem. Antonēns Arto, Sērens Kirkegors, Georgs Bīhners, Tenesijs Viljamss, Justeins Gorders, Johans Sebastians Bahs, Rainis un citi – personības, kam veltītas esejas. Un visbeidzot: kas ir maskulatūra? Kāds tai sakars ar beletristiku, elitāro literatūru, maskarādi, muskulatūru un... maskulāciju?
Egīls Venters (1964) līdz šim publicējis stāstu krājumu „Melnā sērija" (1992), romānus „Melanholijas skaidrojošā vārdnīca" (2000), „Merilīna" (2000), „Naktsgaisma" (2000), „Āgenskalns" (2004), „Radio Luxembourg" (2007), lugu „Pelnu lietus" (1994), stāstus periodikā un kopkrājumos.
