No Pārdaugavas puikas viņš kļuva par jūrnieku, izbraukāja gandrīz visas pasaules jūras un okeānus. Uz padomju zvejas kuģiem viņam Atlantijas okeānā nācies pavadīt garus mēnešus. Vērojot bezgalīgo ūdens klajumu gan tā nesatricināmajā mierā, gan vētras neprātā un izjūtot tā baiso spēku, viņš to iemīlējis.
Pirms 30 gadiem Jēkabs Lībmanis kopā ar ģimeni pārcelās uz dzīvi Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā, kur turpināja strādāt par kuģu mehāniķi. Ap šo laiku arī sākusies kaislīgā aizraušanās ar glezniecību, vēlāk - arī ar kuģu modeļiem. Jēkaba Lībmaņa radošā esība spēj aizraut līdzcilvēkus. Viņš saprot „dzīves smeķi". Bijušā rīdzinieka gleznas tikušas eksponētas vairākās izstādēs Latvijā, Dānijā, Vācijā. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā viņa mākslas darbi būs apskatāmi trešo reizi.
Jauneklīgais astoņdesmitgadnieks, „Jūras noburtais" Jēkabs Lībmanis aicina izstādē meklēt „dzīves un jūras izjūtu" un ar smaidu dzied sava kurasabiedra Jāņa Buklovska sacerēto Jungu himnu: „Un tamdēļ, jungi, kausu tveram; Un līdz dibenam to dzeram; Jo tikai vīns un meitenes, Spēj ielīksmot mūsu dvēseles."
Izstāde būs apskatāma līdz 30. janvārim.