Animācija ir fotogrāfijas un kino vienaudzis, taču tās izpēte vizuālās mākslas kontekstā mūsdienās relatīvi ir maz izplatīta. Studējot mākslas zinātni, esmu pievērsusies animācijas kā mākslas medija attīstībai Latvijā. Ar šo un sekojošiem rakstiem es ceru, ka man izdosies pievērst uzmanību animācijai kā vizuālās mākslas jomai un atklāt svarīgus aspektus tās tapšanas procesā. Daiļās mākslas godājot, vēlos sākt ar sarunām par to kā gleznotāji, grafiķi un tēlnieki pirmo reizi saskaras ar sava medija pārnešanu animācijas vidē. Un to, kā tehnikas nosacījumi ietekmē mākslinieka rokrakstu, un kā tos pārvarēt, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta. Kopā ar māksliniekiem, kas strādā pie animācijas tehnikas, iespējams, izdosies noskaidrot, kas mūsdienās pamudina gleznotājus, tēlniekus, fotogrāfus, grafiķus un citus māksliniekus ķerties pie šī medija.
Animācijā skatītāju uzrunā attēls, kustība un skaņa. Katrs no šiem medijiem patiesībā ir apbrīnas vērts, tādēļ visbiežāk, radot animāciju, nepieciešami speciālisti katrā no atbilstošām māksla nozarēm, ieskaitot, protams, cilvēku, kas rūpējas par iespaidu kopumā – režisoru. Nereti mūsdienās animācijas praksē visi šie speciālisti parādās viena cilvēka personībā. Animācijas kritikā un pētīšanā lielākā uzmanība tiek pievērsta režisoram, šo tendenci nosaka joma, kurā animācija tiek apskatīta – kino kritikas tradīcija. Piekrītot šī raksta galvenajai varonei Patricijai Brektei, jāatzīst, ka animācijas vizuālā tēla veidotāja darbs bieži tiek atstāts ēnā. Vēl biežāk ēnā paliek kustības veidotāji animatori, kuriem ir ne mazāk svarīga nozīme.
Aizvadītā gada 9. novembrī kinoteātrī "Rīga" pirmizrādi piedzīvoja animācijas īsfilma "Sieviete un vējš". Šīs filmas autores ir režisore Aija Bley un māksliniece Patricija Brekte. Jāatzīst, ka ar nepacietību gaidīju pirmās filmas ainas, zinādama, ka filmas vizuālo tēlu veidojusi Patricija. Šajā ziņā jāuzteic režisores izvēle, atbilstoši sievietes un vēja tēmai, vizuālā tēla veidošanai pieaicināt profesionālu mākslinieci, kam raksturīga sievišķība, dzīvesprieks un gaišums.
Patricija (dz. 1981) augusi mākslinieku ģimenē, skolas gaitas pavadot Rīgas klusajā centrā, bet vasaras laukos Lizumā. Jāpiemin, ka māksliniece bakalaura grādu ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas (turpmāk – LMA) grafikas nodaļā. Ar lielformāta sietspiedi Garāmgājēji un linoleja darbu sērija "Dreiliņi" tika izvēlēta dalībai un ieguva laureāta titulu vērienīgā grafikas projektā "Network Baltic", kam sekoja pirmais mākslinieces profesionālais ārzemju ceļojums. 2008. gadā iegūstot maģistra grādu LMA multivizuālās glezniecības nodaļā, Patricija jau bija kļuvusi pazīstama kā dzīvespriecīgu un saulainu ainu gleznotāja, kas spēj šīs īpašības noturēt arī izmantojot tikai trīs krāsu toņus: melno, balto un pelēko. Realitāti sadalot toņos un krāsu laukumos, Patricija savu radošo darbību veiksmīgi piepilda ar apkārtējās vides fragmentiem, kam iedvesma iegūta dzīvojot ar avantūras garšu katru dienu. Šobrīd Patricija studē LMA doktorantūrā, pētot Latvijas zīmēto animāciju. Mana saruna ar Patriciju norisinās viņas studijā Peahen (tulk. no angļu v. – pāvs siev. dz.) Andrejsalā.
- Tu spēj atkal un atkal atklāt dzīvesprieku savās gleznās, un kā redzams arī animācijā, kas iedvesmoja tevi darbā pie filmas "Sievietes un vējš" vizuālā tēla?
- Iedvesmu iegūstu ceļojot, un savos darbos iemūžinu izjustos pārdzīvojumus. Vides maiņa man ir svarīgs dzinulis, radošais darbs rezidencēs ļauj man distancēties no ikdienas, no Rīgas, un ceļojums dod man otro elpu. Pirmie ārzemju ceļojumi man saistās ar saulaino Itāliju, bet pirmie profesionālie ceļojumi saistās ar Skandināvijas valstīm. Vairāk kā divus mēnešus pavadīju Parīzes radošajā darbnīcā Cite International des Arts. Pirmais ceļamērķis ārpus Eiropas man bija Maroka, tur redzēju tik daudz. Ceļojums uz Maroku man ir palicis kā sākuma atskaites punkts, kurā man pilnīgi mainījās priekšstati par visu un sāku saprast, ka pasaulei nav robežu un viss ir tavas rokās. Tas viss vizuālis brīnums, ko piedzīvoju Marokā bija tik spēcīgs, ka gaidīju, kur to varētu iemūžināt, un tad nāca Aija ar savu piedāvājumu.
- Kā aizsākās darbs ar filmu "Sieviete un vējš"?
- Tas viss aizsākās Andrejsalā, Korpusu cehā. "Peahen" studijā iepazināmies ar Aiju, kura negaidīti ieradās pie manis un piedāvāja man veidot kopā ar viņu animācijas filmu. Izstāstīja pāris vārdos stāstu, piebilstot, ka beigas vēl nezinot, bet izdomāšot, un vai es piekristu. Beigās arī mana loma animācijas filmas tapšanā mainījās, jo nebūt nebija tā, ka es tikai izstrādāju filmas kadra plānu, uztaisīju fonus, izveidoju krāsu paleti un uzzīmēju tēlu projektu animatoriem. Es šo to pamainīju scenārijā un montāžā atrados visu laiku stāstot un rādot kā es to redzu. Sastrādāties ar Aiju nebija grūti, mēs uzķērām viena otras domas.
- Filmas tapšanas laikā jūs abas devāties kopīga ceļojumā uz Indiju. Vai tas ietekmēja animācijas vizuālo tēlu?
- Ceļojumam uz Indiju rūpīgi gatavojāmies (darbs pie filmas jau bija noritējis aptuveni gadu, bija skaidrs filmas kadra plāns), meklējām informāciju, lasīju "Lonely Planet" ceļvedi, beigās izlēmām veidot savu individuālo ceļojumu ar pašu sastādītu maršrutu.
Man, kā filmas vizuālās pasaules veidotājai, bija skaidrs, ka Maroka ir īstā iedvesmas pilsēta, bet pēc Indijā pavadītā mēneša, secināju, ka, samiksējot un uzpludinot akvarelī abās vietās redzēto, varētu panākt ideālu un atbilstošu atmosfēru. Tāpēc mērķtiecīgi uzbūvēju savu unikālo, speciāli šai animācijas filmai radītu pilsētu, kur savienoju Maroku un Indiju, un pat detaļas no Latvijas. Zilās ielas pamatu, pa kuru skrien animācijas filmas galvenais varonis, veido Marokas zilās pilsētas Čefčauenas detaļas un Indijas Puškara – šīs pilsētas siluets un daudzie tempļi parādās arī filmas sākumā, atlidošanas ainā, kur tie slēpjas aiz Meknesas un Fesas (Maroka) pilsētu mūriem, kam priekšplānā Liepājas vēja ģeneratori. Detaļās, piemēram, zilājā ielā izmantoju dekoratīvas rakstainās durvis no Marokas, Andrejsalas studijas Peahen sarkanās durvis, kā arī dažādus sīkumos saliku visādus indmarokas (Indijas un Marokas – A.V.-K.) tradicionālo rakstu krustojumus.
- Esmu dzirdējusi, ka Indijā jums izdevās piedzīvot kādu sevišķi iedvesmojošu rītu. Vai tas arī parādās animācijā?
- Jā! Ainā, kurā var redzēt pilsētu ar laivām un sarkano balkonu, iedvesmojos no reālas pilsētas – Džaipuras (sauktu par rozā pilsētu), tās kalnu noslēptām vietām, kuras nav kuram katram tūristam sasniedzamas. Agrā rīta stundā ar rikšu aizbraucot uz kalniem, mēs meklējām Pērtiķu templi. Pēc tempļa apskates mēs devāmies tālāk, apskatījām kalnus un tur aiz otrās kalnu grēdas mēs apstulbām, jo acīm pavērās neticams skats ar saules apspīdētu pilsētu ar milzīgām trepēm uz leju, baseiniem un ūdenskritumu. Viss modās, baseina malā mazgājās gan veci, gan jauni, viss apkārt ziedēja un putni dziedāja, puikas leca no izcirstās klints ūdenī, tas viss izskatījās neaizmirstami. Iedvesmas pārņemta uzkāpu klintī un arī ielecu ar visām drēbēm, protams, jo noģērbties nedrīkst. Cik pārsteigta es biju, kad sapratu, ka viens indiešu puisis leca man pakaļ tikai, lai atdotu stīpiņu, kura man nonirstot palika virs ūdens, lai tā nepazūd. Tā es daļiņu no piedzīvotā paņēmu līdzi un iemūžināju animācijas filmā, rīta ainā un tieši šī pilsēta slēpjas aiz aizsargmūriem tālumā aiz laukuma.
- Kā pielāgojies darbam ar animācijas tehniku, kā sastrādājies ar pārējiem projekta dalībniekiem?
- Ar animatori abas strādājām kopā ar Aiju un atsevišķi, demonstrējām pozas, norādījām vēlamos labojumus, pārrunājām rakursus. Aija daudz ceļoja filmas tapšanas laikā, līdz ar to es ļoti daudz laika pie tās pavadīju viena ar tehniskajiem darbiniekiem, piemēram, mēs ar krāsotāju skaitījām un vērojām katru šķembiņu, lai katrai būtu pustonis, ēna un gaisma, lai pēc krāsām tās loģiski, bez pārrāvumiem animētos. Ar montētāju Renāru Zālīti strādāju paralēli, īpaši pie katastrofu ainām. Kad strādājām ar Aiju kopā viņai galvenais bija, lai kadri labi montējās, bet man, lai katrs stopkadrs labi izskatās, līdz beidzot sēdējām tik ilgi, kamēr abām patīk. Arī ar skaņinieku Aleksandru Vaicahovski strādājām abas kopā.
Gribētos nodalīt divas lietas – stāstu un bildi. Man bija iedots stāsts, kuru ilustrēju, pēc savas izpratnes un fantāzijās vadoties, uzburot krāsām bagātīgu vizuālo pasauli.
No sastrādāšanās viedokļa vienīgais par ko man ir ļoti žēl, ka režisore, zinot manu noraidošo attieksmi, tomēr izgrieza animācijas filmā ļoti būtisku ainu, kas bija vairāk kā minūti gara, vien atsakot, ka vizuālā pasaule ir pārņēmusi animāciju, jāsaglabā stāsts.
(A.V.-K.: Kā cilvēks, kam bijusi iespēja salīdzināt abas filmas versijas – īso un garo, vēlos tikai piekrist Patricijai un norādīt uz to, ka garākajā versijā tiešām zūd sadrumstalotības sajūta, kas rodas, skatoties īso versiju. Tāpat diemžēl skatītāju acīm zūd īsta filmas rozīnīte – Patricijas meistardarbs, aina ar sievietes peldi ornamentālā tirkīzzilā vilnī.)
- Vai tas bija vienīgais, ko nācās ziedot sadarbības rezultātā? Šajā kontekstā būtu interesanti zināt, kā tu nonāci pie šāda veida tēliem? Tie tomēr atšķiras no tev raksturīgā stila un rokraksta.
- Man jau liekas, ka tā nav. Skatoties uz savu bakalaura diplomdarbu, to milzīgo sietspiedi, tēli ir tieši tādi lakoniski, kuros dominē lielie laukumi. Vēl arī daudzi man teica, ka, redzot animācijas filmu, viņiem pilnīgi ir skaidrs, kurš ir tēlu un fonu mākslinieks – tas ir tik jauks kompliments!
Sievietes tēla meklējums bija vislaikietilpīgākais. Diskutējām, meklējām līdz beidzot Aija teica – nu uzzīmē taču sevi, tikai vecāku. Mēģināju, protams, apdāvināju tēlu ar dažādām izteiksmīgām, raksturīgām detaļām, lielām zaļganām mandeļu acīm un vēderiņu. Labojot animācijas lapas, kur galvenā varone smaida, notika aizrautīgs darbs pie spoguļa. Režisorei bija sava kaprīze – ja jau tēls ir no manis, tad matiem vismaz jābūt no viņas, tāpēc tie ir oranži, kas, manuprāt, labi raksturo sapņojošu un zinošu sievieti.
Detaļu ziņā sievietes tēlu biju iedomājusies spēcīgāku, bet nepietiekamais budžets neļāva man īstenot ieskicēto gaismēnu uz kleitas, līdz celim sienamas kurpes, kā arī pērļu auskariņi izpalika.
Vēja tēls ir izdevies tāds, kādu to gribēju. Pārdomātās toņu gradācijas veidoju, izejot no tumši gaišā, silti vēsā un krāsu perspektīvas, lai tēls ir plastisks savā kustībā, rotē un ir gaisīgs un pat dažviet caurspīdīgs ar diviem izceltiem akcentiem. Jāatzīst, pie tā mēs kārtīgi piestrādājām, jo sākumā tas bija necaurspīdīgs un divkrāsains – mati un ķermenis. Uz pašiniciatīvu sēdēju ar animācijas krāsotāju Kristīni Kušneri un jau gatavā animācijā rūpīgi ar līniju atdalīju krāsu laukumus, lai krāsotāja var iekrāsot katru kadru. Ar Vēja tēlu bija viegli, jo iedvesmu smēlos no sava drauga.
Par prototipu klubkrēslā sēdošajam vīra tēlam izmantoju mūsu sākotnējo datorgrafiķi, ar kuru neveidojās sadarbība, tomēr kā tipāžs viņš ir lielisks. Tāpēc uz atvadām mēs viņu kārtīgi safotografējām un tad, zīmējot vīra tēlu, es kārtīgi izpaudos, pieaudzējot varonim vēderiņu, pliku paurīti, uzliekot sevišķi kantainas brilles un bālu ādu, kā arī apdāvinot viņu ar baltām zeķēm, kurām ir atloki, un sportiskus šortus virs ceļa. Dikti jau gribējās, lai tēlam ir spalvainas kājas, bet animatori par manu iegribu nebija sajūsmā...
- Šī bija tava pirmā saskarsme ar animāciju. Kā pielāgojies jaunai tehnikai?
- Visu trīs gadu laikā esmu sapratusi, kā tā animācija soli pa solim būvējas. Katrā kadrā viss attīstās un jāseko līdzi, piemēram, Vēja cirtām, kā tas mainās, kad Vējš pagriež galvu. Jāsaka godīgi, man prieks, ka režisore neiejaucās manā mākslinieka vizuālajā darbā – uzticējās. Visu veidoju, kā man gribējās, sākumā, protams, bija pārsteigums un lielas blakusesošo acis, kad es uzgleznoju dzeltenas debesis, bet tad pastāstīju, ka tas veidos tveici un izcels zilo lidmašīnu, radīs atmosfēru. Tā taču ir animācija filma, te var atļauties visu, fantāzijai nav robežu un nevajag to iesprostot stereotipos. Tāpēc jau arī gar jūras krastu iet balta govs nevis sievietes ar augļu groziem.
Liels darbs bija ar foniem. Visus fonus mērķtiecīgi pludināju akvarelī ar īpašām vectēva mantojumā atstātām presētā guaša krāsām. Sākumā jocīgi bija, jo vajadzēja domāt tā kā slāņos, līmeņos, piemēram, veidojot dušas ainu – aizslietnis bija jāglezno atsevišķi, duša atsevišķi, flīzes atsevišķi un vēl ornamentālā flīžu daļa atsevišķi. To visu kopā lika datormākslinieks. Izvēloties toņus animētajiem viļniem, liekot katram pustonim krāsas, es sāku saprast, kā animējas krāsas un cik būtiski ir, strādājot ar animācijas zīmējumu, visas līnijas aizvilkt ciet.
- Vai vari komentēt to, kā atšķiras darbs ar animācijas ainas uzburšanu un darbs ar gleznu?
- Lielākoties izkadrētais animācijas kadrs nav tik spēcīgs kā glezna, jo tā galvenais uzdevums ir montēties un radīt kustību. Animāciju jau nevar pielikt pie sienas un skatīties katru dienu, apniks, bet uz stājdarbu var skatīties un ieraudzīt jaunas un jaunas detaļas. Tāpēc arī savu stopkadru izstādi "Kadru tvērējs" Rīgas mākslas telpā 2010. gada pavasarī taisīju, pārbīdot katrā līmenī esošās detaļas un lietas, piekopējot vajadzīgās detaļas no citām ainām tā, lai tās iesēstos un veidotu smuku, līdzsvarotu kompozīciju.
- Vai nākotnē vēl plāno strādāt animācijas žanrā?
- Dažas idejas ir, bet tagad man gribētos kādu laiku pagleznot. Tā, strādājot ar zīmēto animāciju, mani ieinteresēja gleznotāji, kas ar to ir nodarbojušies, un es nolēmu par to uzrakstīt. Latvija ir tik bagāta ar gleznotājiem, kuri ir strādājuši pie zīmētās animācijas, tāpēc tas mani iedvesmoja veidot pašai interviju ciklus un aiz lielās intereses un ziņkāres, paklausīties, kā citi ir nonākuši līdz gatavajai animācijai.
- Kā tev šķiet, kāda ir mūsdienu animācija Latvijā?
- Animācijas kino valoda strauji turpina attīstīties un uzņem arvien vērienīgākus apgriezienus. Animācija ir māksla, jo vizualizāciju rada tieši mākslinieks, tā pārdzīvojusi dažādas attīstības fāzes, sava laika tehnoloģiju ietekmi un šobrīd vērojams latviešu animācijas filmu uzplaukums ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Mākslinieka vizuālais redzējums ir ļoti nozīmīgs šī procesa veidotājs. Tam palīdz gan tehnoloģiju attīstība, gan datora pašsaprotamā ienākšana mākslinieka rīku klāstā, kā arī nozīmīgo studiju rokraksta attīstība un individuālu mākslinieku, gleznotāju drosmīgās interpretācijas. Animācija ir rūpīgi veidojusies valoda, kas jāskata attiecīgās vides un laika kontekstā.
- Kā nonāci pie idejas pētīt Latvijas zīmēto animāciju?
- Doma par pētniecības darbu radās likumsakarīgi, jo pēdējo trīs gada laikā personīgo jaunradi esmu paplašinājusi ar animācijas virziena izkopšanas procesiem, praktiski strādājot pie animācijas filmas "Sieviete un vējš" gan kā filmas līdzautore, gan kā galvenā māksliniece.
No visiem kino veidiem animācija ir vismazāk pētītais. Latvijā par šo tēmu vēl nav apkopots materiāls, kas runātu par kopīgo un atšķirīgo dažādu zīmētās animācijas režisoru un mākslinieku daiļradē, par to, kā animācijas kino valoda divu mākslas jomu speciālistu sintēzē ir veidojusies un attīstījusies tieši zīmētājā animācijā un kādas ir tās izteiksmes īpatnības un izvēlētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi.
Animācijas filmas veidošanas laikā veicu pierakstus par animācijas procesiem, mērķtiecīgi virzījos uz pētniecības darbu par zīmēto animāciju Latvijā, tomēr, rakstot pētniecības darbu, vienlaicīgi negribu sevi pazaudēt kā mākslinieku.
- Vai ir kāds īpašs paldies, ko vēlies nodot plašākai publikai?
- Gribas pateikt paldies maniem draugiem par atbalstu, kas bija blakus un kuriem nepārtraukti nācās klausīties par animācijas filmas "Sieviete un vējš" attīstību.
Raksts pārpublicēts no vizuālo mākslu portāla studija.lv. Autores: Anna Veilande-Kustikova, Patricija Brekte.
Foto: Aigars Červinskis, andrejsala.lv
