„Mani jaunākie darbi tapuši, domājot par telpas bezgalīgo plašumu un robežām, kas to padara redzamu un līdz ar to piedzīvojamu. Telpu, kas apstādina laiku vai gluži otrādi skrien tam pa priekšu, aizraujot līdzi skatienu perspektīvas bezgalībā. Telpa, kas rada drošību vai tā šķitumu.
Vai jūs spētu atcerēties kādu savas dzīves notikumu, aizmirstot par vietu, kur tas noticis?
Iespējams, atmiņa un subjektīvā uztvere telpisko pieredzi ir transformējusi pavisam jaunā formā.
Iespējams, proporcijas, detaļas ir mainītas vietām vai ir ieguvušas pavisam citu kārtību.
Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni, ļaujot piedzīvot laika secīgumu un orientēties telpā. Ar atmiņas palīdzību reproducētais notikums ir radījis pavisam jaunu vietu, līdz šim apziņā neeksistējušu telpu, lai arī sākotnējās koordinātes ir atrodamas telpas un laika kartē.
M.Merlo-Pontī ir teicis, ka „glezniecība sajauc visas mūsu kategorijas: būtību un eksistenci, iztēlojamo un reālo, redzamo un neredzamo, izklājot mūsu priekšā savu miesisko būtību, produktīvo līdzību mēmo nozīmju sapņaino pasauli."
Tā pat arī katra jauna glezna rada jaunu telpu, līdz šim neeksistējušu vietu, kur par sākotnējo impulsu ir kalpojis kāds ikdienišķs elements vai fotogrāfijā reģistrēts skatiens.
Telpas bezgalīgais plašums pilsētā iegūst robežas un daudz spēcīgāk nekā jebkur citur ļauj ieraudzīt un piedzīvot laiku - pilsētas laiku, personīgo laika izjūtu, laikmetu, vēsturisko laiku. Pilsētas telpiskais ķermenis lielāko tiesu sastāv no neskaitāmiem bezkaislīgiem paralēlskaldņiem, kuri, sagrupēti katrai pilsētai unikālā kombinācijā, iegūst dzīvai būtnei radniecīgu spēju kontaktēties, veidot attiecības un akumulēt gan gadsimtiem ilgu, gan šī brīža mainīgo pieredzi. Tas ir aicinājums domāt par attiecībām ar laika plūsmu, domas telpu un atšķirīgu vizuālo mediju laika tvēruma formām," atzīst māksliniece Vineta Kaulača.
Vinetas Kaulačas katalogā britu kritiķe, mākslas kuratore un rakstniece Sallija O'Reillija raksta: „Šāda gleznieciskās valodas atkārtota virzība no vienreizējā uz universālo un otrādi ir izsenis pazīstams mnemonikas paņēmiens. Atcerēšanās māksla ir prasme, to attīstīja oratori klasiskajā Grieķijā, un savā darbā Do oratore Cicerons ierosina izmantot to kā instrumentu, lai atvieglotu iegaumēšanu. Savos jaunākajos darbos Vineta Kaulača pievērš uzmanību objektiem, kas ir tēli, nevis attēlo vienkārši pasaulīgu ainu, un savās gleznās viņa, piemēram, spogulim vai gaismeklim piešķir simbolisku nozīmi. Skatoties uz tiem, mēs kaut kā tomēr varam pateikt, ka šie vizuālie signāli nav tikai klusā daba vien, ka tie ir nostaļģijas pilni tēli, un ka tā nav vienkārši melanholiska ilgošanās par zudušo, tie vēstī par turpinājumu, tā ir apziņa, kas laikā tiecas uz priekšu. Tāpat kā pilsētas ainavās, viņas attēla tulkojums krāsās ir virtuozs, turklāt jauna kompozicionāla vienkāršība piešķir tam atklātību; tā ir atvērta konfrontācija ar plūstošo laiku."
