Auces Bieles izstādes „Norma Džīna” atklāšana

Galerijā „1. stāvs” Auce beidzot tikusi pie telpām, kādas varētu kārot jebkurš mākslinieks – centrā, jūgenda pērļu tuvumā, galerijā ar lieliem, varētu pat teikt skatlogiem, tieši tik plašā, lai pietiktu vietas darbiem, bet atliktu vietas arī mājīgumam. Kā atklāšanā izteicās galerijas vadītājas, tad līdz ar Auci šeit ienākusi gaisma tīri burtiskā nozīmē, iepriekš tumšās sienas tapušas baltas, mirdz zelts, lampiņas un gaismas tik, cik rudenī parasti pietrūkst.

Mākslinieces darbi ir komentārs valdošajam pieprasījumam, pop-kultūrai un kultivētajam super standartam („Super Love”, „Super Baby”, „Super Angel”). Braukājot pa pilsētu un vērojot skatlogus, to atšķirības dienās un naktīs, iekārojumu, idejas, viņa meklējusi modernās pasaules ikonas. Darbiem pamatu pamats joprojām tas pats, mūsdienu klasika un izturības garants – džinss un variējot par klasisku ikonas tēmu – zelts, bagātīgi. Lieta vien tā, ka ikonas mainījušās, līdz ar to pielūdzējiem.

Kopš iepriekšējās izstādes tapuši 6 lielformāta darbi, šoreiz bez koķetēšanas, tas patiesi ir lielformāts. Tāds, ka ieraugot Aucei, nesot darbus uz galeriju, kāds nepazīstams vīrietis uz ielas piedāvājis palīdzību un galu galā arī parūpējies, lai darbi nonāku galerijā. Līdzās jaunajiem vietu atraduši arī jau pazīstamie no iepriekšējās izstādes „LO&VE”.

Gana daudz ierosmes devusi masu kultūra, tiesa gan, Auce akcentējusi arī to, ka grūti novelkama robeža starp pop un anti-pop-kultūru, to, ko mums „iebaro” par populāro kultūru un kas, kāds vizuālais pamats nepieciešams, lai panāktu tās patērēšanu. Nu jau kā klasisks piemērs kalpo viena no savulaik ikoniskajām „rozā žurnālu” sejām Britnija Spīrsa, kas pēc matu nodzīšanas tika nolikta anti-plauktiņā, vienā no darbiem zem nosaukuma „Pop” izmantots viņas tēls ar nodzītajiem matiem, bet tai pat laikā ar darbā ietvertu vārda anti-formu.

Protams, arī klasiskā skaistuma un sievišķības ikona, no kuras īstā vārda tapis izstādes nosaukums. Merilina. Caur viņu raugās Norma Džīna, vēl brunete, vēl bez koķetās skaistumzīmītes, kas Merilinas sejā iezīmēta vien ar zvaigznīti, tās pašas neskaidrās, piepešās izcelsmes dēļ. Pie tam klīst runas, ka tepat, pāris kvartālu attālumā, savulaik apmeties arī Džons, tas, kas Kenedijs, garām braucot vai kaut kā tā.

Ierosmei kalpojusi arī Parisa Hiltone – darbs „Super Baby” ar visu mazo sunīti un, ironiski, ar rotaļlāci. „Antipop”, pēc žurnālu foto izvietojuma tradīcijām, mazākais, pilna auguma tēls priekšplānā, fonā sejas tuvplāns; kaila daiļava, kam krūtis tradicionāli piesedz zvaigznītes, kā mobilo telefonu reklāmās pasūtāmajiem fona attēliem.

„Super Angel” – arī slēpj filozofisku domu par pērkamajām un nenopērkamajām lietām, eņģeļi, ko pērkam, eņģeļi, par ko mūs padara reklāmas. Audums ap sievietes tēlu klāts spārniem, starp kuriem nekā nav. Tiek nopirkti spārni, bet nez vai spārnu sajūta.

Pagaidām košās un raibās krāsas no Auces negaidīt, viņas interese joprojām virzīta uz funkcionālo darbu izmantojumu, džinss kā izturīgs, mazgājams materiāls, līdz ar to krāsas tam jāizvēlas gana rūpīgi, lai mākslas darbs nebūtu stikla skapī jāglabā. Pašlaik mākslinieci ieinteresējis džinss tā pamatizmantojumā, apģērba radīšanā. Pirmie soļi šai virzienā ir trīs izstādē redzamu manekenu ietērpšanai izmantotie audumi.

Viss, ko cilvēki nēsā uz T-krekla kā paštēla daļu un intīmais, personiskais, kas arī nereti tiek publiskots tik pat viegli kā tradicionālie I ♥U, kas tiražēti pa labi un kreisi. Uz vai zem krekla, bet mēs nēsājam arī savu pagātni, gan skaisto, gan sāpīgo, sev līdzi, Auce to akcentējusi visos darbos, bet jo īpaši vienā – tumšs pagātnes tēls uz ārēji starojošas meitenes tērpa, „Super Love”, attiecību ārējais spožums.

Latviešu vīrieši, saturieties, neko labu Auce par jums vis nedomā. Viņas atziņa, ka nevienā citā valstī viņa nav redzējusi tik vientuļas sievietes kā Latvijā ir gana sūra. Tomēr nākamais projekts saistās tieši ar pievēršanos vīriešiem, sieviešu pasauli viņa jūtas gana izzinājusi un gana ilgi apspēlējusi. Nākamais lielākais projekts saistāms ar 17. novembri, kad gaidāma izstāde kopā ar vairākiem citiem māksliniekiem, bet vislielākais prieks tomēr pašlaik ir par gaidāmajām izstādēm Pēterburgā.

Kādā nišā starp darbiem divi manekeni – sieviete un vīrietis, dvieļos ietinušies, kā tikko no dušas. Sieviete gariem, princešlokās krītošiem matiem, zelta putnu matos un vīrietis bez galvas. Apjautājoties tuvāk, uzzinu stāstu par abiem, izrādās, ka vīrietis bez galvas palicis ne bez pamata – princese taču, uz viņas dvielīša Disneja Pelnrušķītes seja, vienkāršā meitene, kas atnāca uz balli un „paņēma visu banku”. Vīrietim ap vidu dvielis, kas uz sēžamvietas tīģeris, priekšpusē ceļu rajonā atlobīts banāns, nu ja, jau kanoniskais vīrietības tēls. Bet viņš jau arī nav nekāds parastais, uzraksts uz dvielīša vēsta „prince 170”, tā ir Auces atsauce uz pasaku. Kā zināms, pasakās tas pirmais ne tuvu nav tas īstais, parasti saudzējot klausītāju izturību, īstais izrādās tas trešais, tā kā realitāte nav tik kompakta kā pasaka, princis var atnākt arī kā nr. 170. Bet ne jau par cipariem ir runa.