Kustību teātra izrādes „Sākšu ar līniju” apskats

Kā allaž kustību teātrī milzīga nozīme ir izmantotajai mūzikai un ieraudzīt izrādes programmā tādus vārdus kā Yann Tiersen, Philip Glass, tas jau mudina domāt, ka neatkarīgi no vizuālā muzikālais baudījums būs garantēts. Izrādei izvēlēts ne tikai krāsains muzikālais materiāls, bet arī dalībnieku tērpi variē visās varavīksnes krāsas, ļoti vienkārši, bet tai pat laikā pamanāmi un spilgti, iezīmējot katra individualitāti.

Kā jau tas nereti notiek ar kustību izrādēm, izsekot domai, stāstam ir visi grūti, brīži, kad kustības, kas nodod skatītājam kādu noteiktu sajūtu, mijas ar brīžiem, kad izrādes virzība kļūst neskaidra un kustības šķiet pašmērķīgas, galvā risinātais stāsta pavediens pārtrūkst un acs bauda vien vizuālo materiālu, tai pat laikā, aptverot, ka aiz tā taču vajadzētu būt arī vēl kam citam.

Attiecības, kas risinās uz virves virs bezdibeņa, pietuvojoties attālinoties, jo aizbēgt pa šo virvi jau nevar. Pilnīga tumsa, kurā lauztu līniju zīmējumu veido salokāmas konstrukcijas dalībnieku rokās, brīžam tas ir lidojums, brīžam kas airu laivai līdzīgs, tomēr visskaistāk ir tad, kad tā ir kustība pati par sevi, kad līnijas, mazi gaismas nogriežņi, krustojas, savienojas, lūzt.

Viss notiek rāmi plūstoši, brīžam gribētos, lai noskaņa tiktu lauzta, lai mazliet asāki kontrasti uzsvērtu klusinātās noskaņas. Bet iespējams grūtības noķert stāsta pavedienu, kaut ko kopā vienojošu, nāk izrādei par labu, skatītājam tā iespēja veidot savu stāstu, izdzīvot savu sižeta vai tikai emociju līniju.