Kas var kļūt par Buto studijas dalībnieku?
Ikviens, vecumā no 17 gadiem. Priekšzināšanas dejā nav nepieciešamas!
Nodarbības notiek ceturtdienās Tehniskās jaunrades namā Annas 2
Tiekamies 3. februārī no plk. 19:20 – 22:00. Noslēgumā paredzēta performance. Adrese: Annas iela 2, Rīga. E-pasts: tjn@riga.lv. Dalības maksa LVL 15,- mēnesī.
Kur pieteikties?
Sūti vēstuli ar pieteikumu līdz 1. februārim un/vai jautājumiem - SimonaOrinska@inbox.lv vai zvani- 29394500. Info par buto studiju: www.simonaorinska.info
Studijas tematika
Buto dejas tehnikas.
Dejas improvizācija.
Ķermeņa izpēte un apzināšana.
Balss un kustība.
Autentiskā kustība. Asimetrija. Koncentrācija. Robežsituācija.
MA – tukšuma telpa. Līdzsvars. Partnerība. Kompozīcija. Iztēle. Kaligrāfija un horeogrāfija.
Dziļa atbrīvotība. Ekspresija. Spontanitāte.
Sejas – maskas. Impulsi...
Kas ir buto?
Buto – izdejot savu un cilvēces dzīves ceļu.
Buto – dvēseles deja, kas dzimusi no dubļiem un asinīm.
Buto – daba, zeme, debesis, būtība, esamība, tukšums, sākums, dzīve, nāve, kolektīvā bezapziņa, asimetrija, seksualitāte, meditācija.
Buto ķermenis – atbrīvots cilvēka-dzīvnieka ķermenis, kam galva iesieta gaisā un kājas – iezemētas.
Tulkojumā no japāņu valodas „bu" nozīmē „deja", bet „toh" – solis. Buto aizsācēju Tatsumi Hidžikata (Tatsumi Hijikata) un Kazuo Ohno (Kazuo Ohno) radītie balti grimētie, kailie tēli izjauca robežas starp teātri, ikdienas dzīvi, vīzijām. Gluži kā bezapziņas manifestāciju veidojumi, tēli bija tumši un rēgaini, tādēļ šis stils sākotnēji ieguva nosaukumu „ankoku butoh" jeb „tumsas deja". Hidžikata buto dēvē arī par „nekustīgo deju", jo bieži tiek izmantota lēna, kontrolēta, meditatīva kustība. Tādējādi buto ir vairāk garīgs, nevis fizisks treniņš. Tomēr eksistē izpratne par buto kā grotesku, šokējošu, poētisku un hipnotizējošu dejas drāmas veidu.
Buto dzimšana saistāma ar pēckara Japānas politisko situāciju. 20. gs. 60. gadi bija savas identitātes meklējumi: protests pret ārzemju kapitāla ieplūšanu un atkarību no ASV, zaudētā kara šoks, straujā sabiedriskās dzīves amerikanizācija un okupācija. Tādējādi buto apvieno gan protesta garu, gan atgriešanos pie savām saknēm. Ne velti buto dēvē par „dejotāja-lauksaimnieka fenomenu", jo buto pretstata Eiropas baleta un mūsdienu dejas skolas radīto slaido, garkājaino ķermeni japāņu zemnieka dzīvesveida radītajam - saliektajam, īskājainajam augumam.
Buto var traktēt kā kaislību teātri, kas grib atrast reliģiozo pirmssākumu vai dejas teātri, kas skar iracionālās un spirituālās japāņu teātra tradīcijas. Tas ir arī improvizācijas teātris, kas centrā izvirza cilvēka personisko piedzīvojumu pasauli vai dionīsisks, ekstātisks, maģisks nakts teātris, kas erotikas un seksualitātes izpausmju skalā sniedzas no meditatīva trausluma līdz ekscesīvai groteskai. Tradicionālais teātris, kas atdzīvina japāņiem raksturīgo dejas, mūzikas, masku apvienojumu. Laikmetīgais teātris kā pretošanās patērētāju sabiedrībai.
Foto: Jānis Deinats