Savas depresīvās, fizisku un emocionālu sāpju samocītās dienas angļu dramaturģe (Sarah Kane) piedzīvoja deviņdesmitajos gados. Mirklī, kad ar ārkārtīgi psihodēlisku dzīves veidu sevi nonāvēja Kurts Kobeins (fikcionēts skatījums Gaza van Santa filmā "Last Days", 2005), Irvins Velšs radīja vienu no pagājušā gadsimta iespaidīgākajiem darbiem "Trainspotting", un tieši tajā pašā laikā citi skoti "Tindersticks" jauca psihodēliju ar britroku, radot kaut ko līdzīgu psihozes blūzrokam.
Sāra Keina savus spēka divdesmit viens sagaidīja mirklī, kad pasaule bruka zem iedomātajiem balstiem. Pasaules iekārtas izzušana atstāja ietekmi ne vien kā smags šoks, depresija un apjukums, bet arī kā ārkārtīgi smags trieciens tiem, kuri visapkārt notiekošo pieņēma līdz pašām humānisma mielēm. Cilvēki dumpjos, grautiņos, Pjanmeņas laukums, Padomju Savienības nodegšana, Baltijas sindroms, Dienvidslāvijas neprāts. Tieši tajā laikā ārkārtīgi uzplauka vēlme fiziski izlādēt katru negatīvo iedīgli, tehno un reivs uzņēma pagriezienus, ballītes stroboskopu uzbudinošajā pulsācijā griezās ap amfetamīnu, heroīnu un "extacy", kas vēlāk griezās ap depresiju, paranoju, halucinācijām un realitātes zudumiem.
Sliktākais ir tas, ka dotais smagsvara kokteilis tiešā tēmējumā iedarbojās Keinu. Un viņu piebeidza. Tiesa, pirms tam šie pārdzīvojumi, emocionālā spriedze un stress izpaudās pusducī viņas lugu. Darbos, kuru varoņi arī nespēj cīnīties ar pasaules fizisko izrēķināšanos un iekāri, pret vēlmi darīt to pašu un sekot. Dūri sejā, atklātību - kā ir, tā ir. Bez retušas, izlikšanās un vainu mīkstinošiem apstākļiem.
Fiziskās izrādes autors Mārtiņš Eihe īpaši iedvesmojies no darba "4.48 Psychosis". Fragmentāras epizodes, kur nav noteikta mērķa, tēliem nav definīcijas, tomēr visam cauri plūst depresija, agresija, sirreāla mīlestība un reizēm arī brutalitāte. It kā jau pierasts, ka visapkārt valda šie visi "agregātstāvokļi". Tomēr Kristīnes Borodinas horeogrāfijā, Edgara Rubeņa kairinošajā, cilpojošajā elektriskajā ģitārspēlē un Aigara Apiņa "vardarbības un spīdzināšanas ideju ģenerācijas priestera" izpausmēs kopskats izskatās gaužām nevesels. Pat minimālā scenogrāfija vieš nojausmu par kāda rautiņa lokāciju pamestā Anglijas skvotā.
Liela nožēla, ka "Sāra Keina" un viņas pēdējo dienu/gada dilūzijas ir pieejamas vien trīs dienas. Saturiski, šo izrādi aprakstīt ir gandrīz neiespējami. Atliek vien iedomāties tās, augšup minētās kombinācijas un "Sāras Keinas kokteiļa" sekas, lai izprastu, cik psihodēliska, traumējoša un patiešām iedarbīga var būt pilnīga atklātība un eksistenciāla robežpārkāpšana.
Tiesa, ārkārtīgi lielu ieguldījumu dod Rubeņa slow-core valši un reizē viņa paša uzstāšanās. Būdams, ne aktieris, ne dejotājs, atšķirībā no Apiņa un Borodinas, viņa smagnējais "žibčika" tēls milzīgajos kirzos rada vēl agresīvāku sajūtu. No otras puses mīlestība un trauslums tāda paskata varonī jau izskatās nenormāli. Apinis, piemēram, pēc sejas izskatās dramatiski mīlīgs, tomēr viņa iekšās vārās naids, fiziska izrēķināšanās un "The Prodigy – Firestarter" bandītisms. Katram no šiem tēliem, tāpat kā Keinai, līdzi vienmēr nāk kāds "tumšais pasažieris", kas liek rīkoties impulsīvi, nemākulīgi, pārforsēti. Un reizēm arī letāli.
Britu dramaturģes vārds ļoti daudziem neko neizteic. Tomēr neskaitāmi cilvēki vai nu zina, vai cieši ir bijuši saistīti ar to pašu pasauli, ar kuru Keina. Ja pilnīgi atbrīvojas Eihes izrādes stundai, tad garantēta atkalredzēšanās ar deviņdesmito globālo apjukumu, bet tiem, kuri pieder pie jaunākas paaudzes – patiess sitiens zem jostas vietas. Bezgalīgi cerams, ka "Nomadu" komanda izlems izrādi neslēgt, bet papildināt ar vairākiem papildseansiem. Tā ir psihodēlija, ko šobrīd tieši vajadzētu. Un prāta stāvoklis, kas nav definējams.
Foto: Anrijs Požarskis
