Lai gan Ieva Prāne (1977) izstādēs piedalās no 1999.gada, tomēr pēdējos gados viņas mākslas darbi aizvien biežāk tiek eksponēti vairākās šķiedras mākslai veltītās izstādēs, tādā veidā iekļaujoties tekstila mākslas kopainā ne tikai Latvijas robežās, bet arī ārpus tās. Māksliniece profesionālo izglītību ir ieguvusi Rīgas Lietišķās Mākslas koledžā (1993 – 1998) (tag. Mākslas un dizaina vidusskola), turpinot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, Tekstila apakšnozarē, un 2010.gadā iegūstot maģistra grādu. Ieva Prāne no 2006.gada ir Latvijas Tekstilmākslas asociācijas un no 2010.gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre. 2007.gadā māksliniece saņēma respektablo Anša Cīruļa stipendiju par gada labāko figurālo tekstildarbu Latvijā.
Savos darbos Ieva Prāne par centrālo tēlu izvirza cilvēku kā pasaules parādību, kas ir tik redzama, bet tanī pašā brīdī neaptverama - dziļa, neatklājama, līdz ar to – interpretācijās variējama, izceļot katra cilvēka individualitāti. Formālajā izpildījumā mākslinieces darbos dominē lakonisms, akcentējot dažādo materiālu un tehnisko risinājumu inovatīvu apvienojumu. Brīvie laukumi, kas tiek atstāti risinot faktūru, Ievas Prānes daiļradē drīzāk norāda uz apziņu, pārdomātību, nevis glezniecisku nejaušības/ automātisma principu, katru it kā nejaušo, brīvo laukumu aizaužot ar transparentu pavedienu. Viņas radītie gobelēni nav konstanta seno tradīciju atkārtošana, bet gan reference, kas tiek lietota, lai paspilgtinātu laikmeta izmaiņas.
Izstādes „Sievišķīgais noslēpums" galvenā tēma ir sievietes jūtu dziļumu atklāsme, raugoties uz pasauli un cilvēku personīgajām attiecībām. Ekspozīcijas stāsts savijas par Vientiesi, kas piedzimis te starp mums, divu mīlošo cilvēku ģimenē. „Vientiesis auga un pieņēmās svarā. Lai arī kā Vientiesis centās citiem līdzināties, viņš allaž bija un palika citādāks. Viņš priecājās par puķēm pļavā, jūsmoja par mākoņiem debesīs, savukārt citi pat nepamanīja laiku, kurā bija atnācis pavasaris. Viņš redzēja citus bērnus spēlējamies smilšukastē, kuri bija tik līdzīgi kā viņu tikko izveidotās smilšu kūkas. Vientiesim bija skaidrs, ka smilšukastē viņu neviens negaida un tur viņš nekad nevarēs būt laimīgs, tādēļ viņš nolēma izveidot pasauli ap sevi."1 Stāsts balstās pārdomās par citādo, savstarpējām attiecībām, līdzpastāvēšanu starp laika biedriem, par izpratnes/ sapratnes un to pārkāpšanas robežām, par to, ka atzīšanās ticībā Dievam mūsdienās drīzāk tiek vērtēta kā neparasta parādība.
Gleznotājs Kristaps Zariņš par tekstilmāslinieci Ievu Prāni izteicies: „Tekstilmāksla ir krāsas, līnijas ritmu, radošas noskaņas un mākslas tēla izpausme laika ietilpīgā darbībā ļoti dažādos materiālos – tradicionālos un mūsdienīgos. Ieva Prāne staigā pa šo naža asmeni pārliecinošā individuāli piesātinātā solī - viņai ir spēks būt tekstilmāksliniecei!" Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila apakšnozares katedras vadītāja prof. Aija Baumane: „Ieva Prāne ir tikko absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru ar izcilu diplomdarbu, parādot ne tikai augstu māksliniecisko vērtību, bet arī oriģinalitāti gobelēna tehniskajā izpildījumā. Pārsteidzoši asprātīgas ir viņas interpretācijas par „Vientieša" tēmu. Māka nesarežģīt, bet jūtīgi tvert un parādīt citiem sev aktuālās tēmas ir apliecinājums mākslinieka sūtībai."
Foto: "Mierinātāja", filcs/ autortehnika, 100x110 cm, 2009. Autors Ansis Klucis