Deju grupas „Dzirnas” Atspēriena koncerts

Vakaru krāšņi ievada fragmenti no vasaras vidū pie Kongresu nama vērotā Karla Dženkinsa skaņdarba „Adiemus” pirmatskaņojuma, kas notika 1. Starptautiskā koru festivāla „Mūzikas iedvesmas lauks” ietvaros. Šoreiz meitenes dejo drošībā un sausumā, mūzika un gaismu spēles uz baltajiem tērpiem, kustību līnijas, viss kopā atgādina kādu slepenu, senaizmirstu rituālu, kas tiek atkārtots nu jau bez vārdiem, bet visiem apzinoties kādu īpašu, sakrālu nozīmi. Protams, emocijas ne tuvu nespēj līdzināties tām, kas valdīja vērojot šo uzvedumu lietum gāžoties pār skatītāju un dejotāju galvām.

Pasākumā bijusi plānota arī Sonoras Vaices uzstāšanās, taču šoreiz viņas līdzdalība izpaliek, taču citi operas pārstāvji ir savās vietās, proti, „Trīs tenori” – Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis un Miervaldis Jenčs. Tas atsaucoties uz „Dzirnu” vairākkārtēju iesaistīšanos operas uzvedumos, piemēram, „Alčīna” un „Aīda”.

Nākamie fragmenti ir no „Satezeles zelta” – iestudējuma, kas šovasar tika uzvests Siguldas 800 gadu svinībām. Mazliet savādās un smaidu raisošās „Kūnas” un „Koki”. Turpinot Mārtiņa Brauna mūzikas noskaņas, seko divas dziesmas, no kurām pēdējā „Tu nesatiki mani” Nika Matvejeva un Kristas Auderes izpildījumā izskan reizē kaislīgi, skumji un.. jā, ko tu klasikai padarīsi!

Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris krāsainās kleitiņās un „Autobuss debesīs” košos mundieros izpilda dziesmas no Rozes Stiebras animācijas filmas „Kabata”, kas savulaik tapusi kā veltījums Ojāram Vācietim. Mīļi, aušīgi un bērnību atmiņā atsauc uz ekrāna slīdošie multfilmas kadri.

„Dzirnām” izveidojusies veiksmīga sadarbība ar itāļu horeogrāfu Markus Zmoelnig, arī šajā vakarā iespēja vērot divus šis sadarbības galaproduktus – lielo un mazo dejotāju izpildījumā, jāatzīst, ka bērnu dejojums izraisa daudz vairāk sajūsmas kā lielo, tā ir pilnīgi cita atraktivitāte, kas laužas laukā no mazajiem dejotājiem, un jūtama arī dienvidnieciskā temperamenta virsvadība, attēlojot bērnu attiecības periodā, kad starp puikām un meitenēm ir nepārvaram siena un mājās pārnākušie skolnieki apgalvo, ka vai nu „meitenes ir briesmīgas” vai „ar puikām nav par ko runāt”. Kaut gan, kā jebkurā vecumā, noteicošo uzvaru svin sievišķība, teju vai uzskatāms latviešu valdonīgo sieviešu augšanas un veidošanās paraugs.

Tuvojoties pirmās daļas noslēgumam skatītājiem tiek atklāts viens no šī pasākuma īpašajiem apstākļiem, proti, šī ir Agra Daņiļeviča dzimšanas diena. Kājās piecēlusies Ķīpsalas halle dzied „Daudz baltu dieniņu”, tā vienkārši un mīļi.

Kā pēdējie koncerta pirmajā daļā uz skatuves kāpj „Iļģi”, visupirms no dejotājiem saņemot pāris gadus aizkavējušos dāvanu – vienu no „Dziedāju, dancoju” uzvedumā izmantotajiem soliem ar visu dalībnieku parakstiem un veltījumiem. No uzveduma izmantoti divi atraktīvākie un spilgtākie fragmenti – zemes vēzīši un raganu deja, kas uz skatuves pārvēršas neapvaldītās orģijās, mati un kleitas plīvo, jā, ne velti pieņemts uzskatīt sievietes par šai „draudzei” piederīgām, deja kulminē no skatuves grīdas izšaujoties pirotehnikas brīnumiem. Uguns vara.

Ja pirmā daļa noslēdzās ar uguni, otrā sākas ar ūdeni, šoreiz zemūdens pasaules ainas, NBS štāba pūtēju orķestra pavadītas, plēves čaukst, šalc, kaijas brēc un delfīni rotaļājas.

Tapšanas stadijā ir kopsadarbība ar „Melo-M”, kuras galarezultāts vēl jāgaida krietnu pusgadu, taču fragmentu no uzveduma bija iespējams vērot jau šajā vakarā, jauki, ka „Melo M” puiši nevis kā ierasts veidoja fonu dejotājam, bet gana aktīvi iesaistījās, protams, turpinot spēlēt, taču saglabājot noteiktu lomu dejas stāstā.

Zane Domrovska un Juris Vizbulis – „Pusnakts stundā”, mazliet neskaidra ir šī pāra loma uzvedumā kopumā. Jāatzīst, ka šāds jautājums – kamdēļ tas bijis nepieciešams? šovakar nerodas pirmoreiz, sākot jau ar „Trīs tenoru” profesionālu, bet šī pasākuma kontekstā mazliet neiederīgu muzikālo iestarpinājumu. Jauki, protams, ka kopā savākti teju visi „Dzirnu” bijušie un esošie sadarbības partneri, katrs priekšnesums par sevi ir pārdomāts un nostrādāts, arī secīgums ir diezgan likumsakarīgs un emocijas kāpinošs, taču, ja būtu jāattaisno atsevišķu muzikālo priekšnesumu nepieciešamība, neviens prātīgs arguments negadītos.

Veksmīga muzikālā un dejas sadarbība izveidojas grupai „Cosmos” un meitenēm, austrumnieciskās noskaņas un deja, kurā tīri burtiski tiek iepīti un savaldzināti nejaušie „tuksneša beduīni” ir fascinējoša.

Kā nākamais seko fragments no Rūtas Nordmanes darba „4 vīri laivā”, puišu specvienības izpildījumā. Šis iestudējums izpelnījies ne vienu vien sajūsminātu atsauksmi, tādēļ atkārtoti to aprakstīt nav jēgas, jāteic vien, ka kārtējo reizi pierādās „Dzirnu” dejotāju neierobežotās fiziskās, plastiskās un radošās spējas un pēc raganu dejas-sieviešu pasaules enerģētikas, šī ir iespēja pa atslēgas caurumu ieskatīties vīriešu pasaulē.

Pasākumu noslēdz vēl viena aizrautīga un dinamiska deja, kuras muzikālo noformējumu veido bungu un dūdu grupa „Auļi”. Kaut kas pagānisks, nevaldāms laužas laukā no dejotājiem un mūzika ir tāda, kas vilināt vilina pievienoties.

Tomēr nevar nepieminēt dažas lietas, kas šī uzveduma slavināšanu apgrūtina. Kā pirmo jau pieminēju atsevišķu labi domātu muzikālu skaņdarbu ne visai pamatotu iepīšanu uzvedumā. Otrs attiecas uz vakara vadīšanas stilu, pirmkārt vadītāju (pats Agris Daņiļēvičs un viena no Dzirnu dejotājām) uzsvērtais neformālisms apģērbā, kas samulsina, bet īpašus iebildumus it kā nerada (celtniecības darbiem piemērotas bikses un ķivere – kas gūst attaisnojumu uzveduma nobeigumā – tikko no jaunās zāles mūrēšanas). Iebildumus rada „uz bui dui” sacerētie teksti, piesakot pasākuma dalībniekus, kuru stingri noformētie priekšnesumi rada pamatīgu kontrastu ar pieteikumu. Citā situācijā varētu vainot apjukumu vai mulsumu, kad visi teksti no galvas „aizpeldējuši”, bet ne šoreiz, brīvā improvizācija brīžam kļūst pārāk brīva, novilcinot koncertu un nelielas atkāpēs izvēršas par novilcinātām pauzēm. Tas diemžēl notiek arī nobeigumā, kad pēc enerģētiski saspringtās „Auļu” spēlētās dejas, seko nebeidzamas pateicības visiem sponsoriem un sadarbības partneriem. Pateikties, protams, vajag, taču noskaņu tas izjauc gan, būtu bijis daudz godīgāk pret paskuma noslēgumu šo sakāmo iekļaut pirms noslēdzošā muzikālā priekšnesuma, atstājot klausītājiem nobeigumā tikai muzikālas un vizuālas baudas, bez liekām atkāpēm realitātē.