„Ar mīlestību”

Tā kā esmu nokavējusi ievadu, uzzināt visus mani interesējošos kā un kāpēc, dodos pie izstādes iniciatores Mirdzas Stirnas, kura ir Brāļu kapu komitejas valdes priekšsēdētāja, un, proti, – pirms trim gadiem Jāņa Anmaņa rīkotajā labdarības akcijā, kurā iesaistītie mākslinieki bija aicināti par darbiem saņemto naudu ziedot Brāļu kapu restaurācijai, viņa ievērojusi mākslinieka Sergeja Zinovjeva darbus un pamazām arī radusies doma, ka jāsarīko viņa izstāde, mākslinieks gan bijis ilgi pierunājams, taču visbeidzot piekritis.

Mākslinieka darbi bieži esot redzami arī vasarā Vērmanes dārzā. Jā, laiku pa laikam esmu apstājusies pie tur redzamajām gleznām, taču liekas, ka tur – „zaļā pļavā” tās arī iederas. Gleznotājs ir ainavists, kā minēts izstādes pieteikumā, taču šoreiz ainavām veltījis mazāku vērību.

Klusās dabas rada nelielu ieskatu mākslinieka ēdienkartē - dominē rupjmaizes šķēles („ķieģelītis”), tukšas šprotu un brētliņu bundžas, speķa gabali, sīpols, pipars, avenes, zemenes, kazenes un citas meža ogas, dažāda pildījuma pakāpes un formas glāzītes un arī kāda porcelāna tējas tasīte. Vēl daži senlaicīgi elementi – modinātājpulkstenis, rokassprādze, kāda vāzīte, dažādu formu pudeles, pīpes, porcelāna figūriņas. Par kompozīcijām neko sliktu nevaru teikt. Klasika. Bet tas arī viss.

Daļā darbu tādas kā pozitīvisma vai tautiska romantisma atskaņas. Bet... absolūti plakani! Plikas rozā meičas vainadziņiem galvā zili-violeti-pelēkā noziedējušu pieneņu pļavā. Kaut kas no ekspresionisma interesantāku dara gleznu „Divi grēki” – pakritis vīrs ar pudeli un fonā kaila meiča. Tumšas krāsas, lauztas līnijas, melnas kontūras un figūru savdabīgais, diagonālais izvietojums tēlu padara salīdzinoši telpiskāku.

Nevaru noliegt, ka autoram piemīt apbrīnojamas spējas izcakot un filigrāni izzīmēt sīkākās detaļas, teju vai ar fotogrāfisku precizitāti (tikai nevajag vilkt paralēles ar Miervaldi Poli), līdzīgu detaļu izstrādi redzēju vēl tikai (lai cik dīvains salīdzinājums nesanāktu) Kārļa Hūna nesen no Mākslas muzeja arhīviem izstādītajos zīmējumos un akvareļos. Īpaši tas attiecas uz Zinovjeva darbiem, kas attēlo Vecrīgas ainas 19./20. gs. mijā. Jā, darbs ieguldīts milzīgs, apbrīnu rada spējas, ko tādu veikt. Darbi izskatās efektīgi arī uz, piemēram, izstādē pieejamajiem paraugiem – bukletiem, kas tūristus iepazīstina ar Rīgu – gan uz vāka, gan iekšlapās starp eskortmeiteņu piedāvājumiem, ēstuvju, hoteļu un moteļu, Rīgas Zoo reklāmām un pilsētas plānu, kā mākslas paraugi ievietoti attēli ar Zinovjeva darbiem. Ar kopējo bukleta līmeni sader, bet neņemos galvot vai šis tiešām būtu pirmais un vienīgais autors, ar ko Rīgu tūristiem reprezentēt. Bezgaumība gan nav tik kliedzoša kā, piemēram, stacijas tuneļos izliktajās bildēs, var pat teikt, ka šoreiz tā kliedz profesionālāk, ar labāk nostādītu balsi.

Aktuāla kā rādās ir eņģeļu tēma – sastopams „Iemīlējies eņģelis” ar androgīniem sejas vaibstiem, zaļi zilā tērpā/kleitā uz zirga, apkārt redzami vēl vairāki zirgi zilos un košos ceriņkrāsas toņos, zem kājām dzeltenas pienenes uz zilie zvaniņi. Krāsas „kož” acīs. Otrs ir sapņojošs eņģelis – šoreiz, liekas, diezgan nepārprotami, ka redzama ir sieviete – zaļā puscaurspīdīgā kleitā, atlaidusies uz muguras pieneņu pļavā, atmetusi rokas aiz galvas, veras debesīs, par eņģeliskumu liecina vien zaļganu spalvu klājums zem viņas.

Ir jau arī kas tāds, pie kā gribas apstāties. „Lietus” – noapaļoti gaiši tēli, ar tumšām kontūrām, bez liekām detaļām, lietussargi, kam pāri līst tumšzilais, ne lāsēm, bet vienotā masā un krājas zem kājām, no lietussargiem atstājot vien tikko jaušamas, robotas aprises. Gaumīgi, ieturēta toņu gamma un noskaņa arī radīta. „Lidojums” – toreadors atmuguriskā kritienā, šoreiz koši krāsu kontrasti īsti vietā – zilganais tērps un sarkanais apmetnis, kas savijies spirālē un kā virpulī rauj krītošo bezdibenī. Ļoti plastiska figūra. Tiešām labi.

Asprātīga aina ar bērnu – sēž meitēns uz „deķīša” un mielojas, spēlējas ar ķiršiem, rūtaino „lupatu deķīti” veido dažādu pazīstamu mākslinieku darbu fragmenti – gan van Goga „Saulespuķes”, Gogēna puskailās Taiti salas daiļavas, da Vinči „Dāma ar sermuliņu” un Rembranta pašportrets, Botičelli „Venēras dzimšana”, El Greko, Renuāra darbi etc. Vārdsakot, jau no bērnības nekur glābties no mākslas. Bet aiz loga bāla, vienmuļa ainava.

Sarkandzeltenos toņos ieturēta aina ar gazelēm un līdzās skrienošu gepardu. Pamatīgs tuvplāns. Rada asociācijas ar naivistu izstādē redzētiem darbiem - arī daži autori aizrāvās līdzīgi veidotām dabas ainām.

Bet jau mirkli vēlāk uzzinu, kāda esmu auša, jo esmu palaidusi garām veselu pasauli un galīgi neprotu lasīt darbus. Telpā ienākusi jauna sieviete, kā noprotu, kāda plašsaziņas līdzekļa pārstāve ar skaļu balsi, un pārliecināti stāsta visiem, kas līdzās un gatavi viņu uzklausīt, un tā kā klātesot no uzklausīšanas izvairīties vienkārši nav iespējams, uzzinu, kas tad nu īsti redzams darbos, jāpiebilst, ka katrs trešais komentārs noslēdzas ar „super, izcili, perfekti”. Tātad, pirmkārt, gepards skrien veroties pēc tāla, labāka mērķa – alegorija par cēlajām nesasniedzamajām tālēm un idejām. Jā, un vēl no darbiem plūstot seksualitāte un apslēpta enerģija. Nākamais komentārs – „Tajā ir kaut kas no Rubensa, tik pilnīgi atdarinājis stilu,” seko par nelielu glezniņu, kurā uz plauktiņa redzama gleznas reprodukcija, kuras priekšā vāze ar ziedošu un jau gatavu meža zemeņu pušķīti un aprikozēm. Būtu jau lieliska analīze, tikai gan gleznā redzamais, gan galu galā arī nosaukums „Zemenes (Danaja)” liecina par salikumu Rembranta „Danja”+holandiešu stilā ieturēts galds, un ne pavisam, par autora brīvi izfantazētu skaistules tēlu Rubensa tradīcijā. Es tomēr neriskēju pārtraukt jaunizceptās enerģiskās mākslas ekspertes pārliecību, jo saprotu, ka nespēšu argumentēt, kāpēc Rembrantam vajadzējis gleznot akurāt kā Rubensam.

„Saulespuķes” – dabiskā lielumā; tāpat kā lielai daļai darbu šai arī ir vērā ņemami izmēri, uz acumēru – 1, 5 x 1m. Ir tomēr arī ainavas – „Negaiss” – jūras mala, domājams, ar pāļiem, piķa tumsā, kur kā meteors izšķīlusies varavīksne. Jāteic, pretdabiska parādība (nav gaismas, kas to radītu). Reālistiska ainava te nesanāk, drīzāk apokaliptiska.

Kāds motīvs atkārtojas divās gleznās – kaila vīrieša un sievietes tēli zaļumos. Varbūt vainīga latviska piezemētība, bet divi koši rozā plikie (protams, kārtīgi piesedzot visu, kas sedzams, jo bildes taču pie sienas liekamas, ne zem galda skatāmas) indīgi zilzaļā laukumā ar baltām rozēm nerada ne estētisku (pat ja darbs būtu simbolisks vai alegorisks), ne reālistisku efektu – ja kāds vēlas oponēt, lai vispirms izmēģina mīlēšanos rožu krūmā.

Visbeidzot runātīgā sieviete ir pamanījusi arī mani, proti, to, ka kaut ko par šo visu cenšos pierakstīt, un pievēršas man sakot, lai noteikti uzrakstu (ko arī tagad daru) – cik maģiska iedarbība māksliniekam ir uz sievietēm, kā viņas līp ap to kā mušas ap medu un norāda man uz autoru, ap kuru tiešām sapulcējušās vairākas pusmūža kundzes-jūsmotājas.

Kamēr arī ar mani nav noticis kaut kas neatgriezeniskas, steigšus dodos prom. Drīz man pretī pa Kaļķu ielu nāk tūristu bariņš ar ceļvežiem rokās, zibinās vecu kundzīšu briļļu stikli un fotoaparātu zibspuldzes, lūk, arī potenciālie klienti.