Izstādē būs redzami seši atšķirīgi skatījumi, pieredzes, dzīves uztvere un izteiksmes līdzekļi. Tās dalībnieki ir jau minētais D.Laions, Sergejs Djomins (glezniecība), Lauma Šaicāne (fotogrāfija), Alise Spole (mode), Santa Skujiņa (dzeja) un Evija Oga (zīmējumi).
„Galerijas L" vadītāja Gundega Kaņepāja pirms izstādes atklāšanas teic: „Mākslinieku atšķirīgais stils un izteiksmes veids, no vienas puses, liedz pozicionēt šo izstādi kā vienotas koncepcijas notikumu. Tai pašā laikā – tieši tas, ka ikviens no viņiem ir unikāls, īpašs un citādāks nekā pārējie pieci, izstādi var padarīt par neparastu norisi Latvijas jauno mākslinieku vidē."
Izstāde „SEŠI" galerijā būs aplūkojama līdz 26. martam, taču pirms tās atklāšanas iepazīstinām ar visu iesaistīto mākslinieku radošajiem apsvērumiem.
Daniels Laions ir dzimis Jamaikā, britu ģimenē, taču savas apzinīgās dzīves laikā apceļojis Bangladešu, Singapūru, Lielbritāniju un visbeidzot apmeties uz dzīvi Latvijā. Līdzās interesei par tēlniecību, ko viņš apguvis Lielbritānijā, un glezniecību, kas apgūta pašmācības ceļā, viņa interešu lokā ir arī meditācija, dziedāšana, joga un cīņas mākslas. „Manu darbu tematika ir sirreāla, satīriska un apzināti pretrunīga, taču vienmēr saistīta ar sociāli aktuālām norisēm un morāles aspektu," norāda mākslinieks.
Lauma Šaicāne – jauna fotomāksliniece, kura pati sevi raksturo šādi: „Man patīk naktis un tikai reizēm – dienas. Man nepatīk modernas lietas un cilvēki, kas neredz skaistumu pat kokā. Es krāju skaistus Rīgas pagalmus un dievinu pati attīstīt bildes. Man bail, ka pasaule digitalizēsies un nebūs vairs nekā veca.
Bērnībā man patika, ka mani fotografē, taču tad es izaugu un sāku izvairīties no atrašanās bildēs. Visvieglāk bija to izdarīt, ņemot fotoaparātu savās rokās, - tā nu es sāku saskatīt pasaules skaistumu un iemūžināt emocijas caur fotokameras mazo lodziņu."
Modes māksliniece Alise Spole savukārt par sevi tēlaini saka: „Brokastīs ēdu saules starus un putnu dziesmas. Dienas vadu uz mākoņa malas, makšķerējot cepures un skaitot zelta zivtiņas, bet naktīs klausos, kā zvaigznes spēlē džezu un mēness deklamē dzeju. Uzskatu, ka katram apģērba gabalam ir dvēsele, - es cenšos tās savienot un atdzīvināt."
Sergejs Djomins – vienīgais no izstādē iesaistītajiem māksliniekiem, kuram ir samērā plaša pieredze, piedaloties gan Latvijā, gan Lielbritānijā, Itālijā un Vācijā notikušās izstādēs. „Lai gan nodarboties ar mākslu bija sava veida neapzināta izvēle, ko izdarīju jau apzinātā vecumā, es jūtu – daru to, kas man jādara. Mēģinot darīt ko citu, jūtos, kā izciešot sodu, - tikai gleznošana man ļauj brīvi elpot, domāt, justies, būt."
Savukārt jaunā dzejniece Santa Skujiņa teic: „Kad biju vien pāris gadiņus veca, līdzīgi vairumam bērneļu sāku apgūt prasmi runāt. Pirmais vārds, ko izrunāju, bija „redzi" – tā nu no sākta gala paužu nepieciešamību parādīt, norādīt, likt redzēt. Kad mācījos 1. klasē, saskare ar Aspazijas dzejoli „Pasaciņa" un tas, kā skolotāja izskaidroja, kas tās tādas - atskaņas, ierosināja radīt pantiņus par to, ka avenes ir ogas, ko veido daudzas mazas pogas. Rotaļas ar vārdu un redzējuma klāstīšana tā arī palikusi bērnības kaite, no kuras neizdodas atveseļoties."
Visbeidzot, jaunākā no izstādes dalībniecēm Evija Oga stāsta: „Mana bērnība pagāja kā jau visiem bērniem, kuriem nebija televizora, - radīju savu priekšstatu par to, kāda ir pasaule. Televizora un uzmanības trūkuma dēļ bija garlaicīgi, un tā es aizpildīju savu laiku, zīmējot lietas, kas pa galvu rosījās, un joprojām turpinu to darīt ar parastu pelēku zīmuli."
