Šarūna Saukas izstādes atklāšana

Ienākot muzejā nav nekādas ierasti dusmīgo muzejtantiņu kušināšanas, to pieskanējuši lietuviešu folkloras ansambļi. Viss skaļi, koši un arī oficiāli, kā nekā, savas vizītes laikā Latvijā, Lietuvas prezidents Valds Adamkus te iegriezies savu tautieti apraudzīt. Tepat arī eksprezidents Ulmanis, atklāšanā dalību ņem arī Helēna Demakova.

Antīkie dievi un varoņi aklām marmora acīm apmulsuši noraugās, kā viņiem turpat līdzās tiek eksponēti gaužām citi plikumi, viņu salīdzinoši vardarbīgajam laikmetam piemita vēlme to estetizēt, nu par estētisku vērtību kļuvis kroplums un neglītums pats par sevi. Nekādas vairs est-ētikas apšaubāmo robežu.

Šausmu estetizācija, patiesībā nekā novatori jauna tajā visā nav. Izpildījums naivisma manierē, košas krāsās, metaforiskas gleznu idejas, kuru nosaukumi kontrastē ar attēloto – jo briesmīgāks nosaukums, jo rāmāka glezna un otrādi, jo neitrālāks nosaukumus, jo asiņaināks darbs. Piemēra pēc, darbs „Banāns atkož cilvēkam galvu”, tīri teorētiski tas varētu būt arī daudzsološs šausmu kino darba nosaukums, taču glezna ir gaužām neitrāla, acīmredzot mākslinieks tāpat kā lielākā daļa nav varējis iedomāties šāda procesa fizisko izpildījumu. Galarezultāts ir patumša, pelēcīga aina ar kailu vīrieti, kas stāv ar nolobītu banānu augšup izstieptā rokā, nu jā, protams, viņš ir bez galvas, taču „kodums” vairāk atgādina līdzenas marmora statujas virsmu nekā vardarbības upuri.

Savukārt tāds neitrāls, vairāk gan poētisks nosaukums kā „Nakts dabā” ir mazliet citās noskaņās. Uz krāsainas flīzīšu grīdas guļošs cilvēka ķermenis, ko aprāpaļā mazas sīkbūtnes, kas arī nepārprotami ir cilvēciska paskata, un zilimelnajās debesīs liesmo kāds debess ķermenis. Gulēšana ārpus mājas tātad nav nekāda saprātīgā rīcība un kontakti ar dabu neko labu nesola. Samērā līdzīgs ir darbs „Cilvēks ar problēmām” un tur jau šī noskaņa nolasāma gluži citā, daudz emocionāli pievilcīgākā noskaņā. Nezinu, vai šī izvēle ir apzināta, bet manu interesi piesaista kāda cita, ne gluži gleznas detaļa, bet neapšaubāmi, ar šo ideju saistāma nianse, proti, rāmis ir ķirmju sagrauzts, te nu arī neapturamie mātes dabas mazie bērni.

Apšaubāmais secinājums, ka mājas, atšķirībā no nekontrolējamās ārpasaules ir drošības saliņa, ātri vien tiek apgāzts. „Atkal mājās” to uzskatāmi pierāda. Uz gultas sēž sieviete, kaila, protams, mazās neproporcionālās kājiņas sniedzas līdz grīdai. Līdzās gultai uz naktspoda vīrietis, viņiem pie kājām kāds gaļas gabals, nav vairs skaidra tā sākotnējā cilvēciskā vai ne-cilvēciskā izcelsme, bet atlikums ir gauži bēdīgs un arī abiem pārējiem perspektīva, šķiet, nav nekāda spožā, jo pārējo telpu elegantās virtenēs aizpilda peļu ķēdītes, viena pie otras tās rāpaļā pa sienām, sejām un ķermeņiem.

Klusā daba. Klusa uz mūžu. Cūkas galva, kas nav vis nekāds latviešu Ziemsvētku šņukuriņš, kaut nē, kāpēc nav, ir, tikai pirms cepšanas. Kārtīgs jēlas gaļas blāķis uz šķīvja gada vidū. Tur pat blakus mākslinieka pašportrets (tiesa gan, tikai galvas daļa) līdzvērtīgā stadijā.

„Atkusnis” – ir izpētes cienīgs darbs, kur autors sapludinājis dažnedažādas metaforas. Pirmkārt jau uzskatāmi bībeliskais motīvs – koks, pie kura nostājušies vīrietis un sieviete, kuras āda ir spoži melnā tonī, plaukstām aizsegusi seju, pa pirkstu starpām vīd tikai zilās acis. Koka zaros satupuši putni ar cilvēku galvām, putni, protams, atbilstoši izstādes pamatnoskaņai, nav vairs spalvām klāti – tādi pamatīgi noplūkti broileri (kārtīgi nobarotas dvēseles?). Debesis pilnas akmeņiem, šis mākslinieks, nav nekāds sapņotājs viņš zina, ka zvaigznes patiesībā tādi akmensgabali un meteorīti vien ir.

„Uzbāzīgs sapnis” bērnības murgs, kur klase pilna kailiem pusdzīviem skolasbiedru ķermeņiem nenosakāmā vecumā, sieviete (skolotāja vai tomēr ne?) kuras vienīgais apģērba gabals ir zilas treniņbikses ar nepārprotami izspīlētu bikšu priekšu un līdzās Vladimirs Iļjičs ar ābolu groziņu, maz mazītiņš augumā.

Izstāde aplūkojamas ne tikai gleznas, bet arī zīmējumi, smaki, niansēti. Arī telpiski darbi – apgleznoti kokgriezumi, piemēram, jēlā vistas stilbā iekodusies daiļava. Īpašs darbs veltīts arī lietuviešu rakstniekam Sigitam Paruļsim, kura darbus mākslinieks arī ilustrējis. Vienīgais salīdzinoši tradicionālais, kas pierāda, ka autors prot gleznot arī citā manierē, ir mākslinieka tēva portrets. Patumšs veca vīra tēls, saliecies pār aprakstītu lapu.

Fascinējošs ir darbs „Templis”, pie kura domīgi apstājies mazs zēns. Zelts, mirdzums un rūpīgi ieskatoties atklājas, ka daļu sienas oranamenta veido dažādi savīti cilvēku ķermeņi.

Interesanti, ka šis mākslinieks darinājis ilustrācijas arī bērnu grāmatām. Pirms sākt apšaubīt nabaga kaimiņtautas bērneļu mentālo stāvokli, jāteic, ka nav tik ļauni, mākslinieks tomēr sapratis, ka bērni ir bērni un biedēt viņus vajag ar mēru vai labāk nemaz. Aplūkojamas ilustrācijas grāmatai „Meteņi” – bildīšu sērijas vēstījums par tēva un dēla gaitām, tāda ir pelde dīķītī, kur ap viņiem riņķo ziloņi un žirafes, pusdienošana zem ābeles ar noteikti milzum modificētiem āboliem tuvu virs viņu galvām pašu sēdētāju lielumā, abi tikām neko nenojaušot kāri mielojas ar tomātiem un tiem pašiem āboliem. Vissimpātiskākā šai sērijā un arī izstādē kopumā ir vienīgā lakoniskā un minimālistiskā bildīte, kur no mugurpuses redzams tēvs, uz viņa pleciem sēž dēls, stāv viņi miglainā pļavā, redzama tikai zāles svītriņa un abu mugurkaulu izspiedušies skriemelīši veido taisnā līnijā nostieptu krellīšu virteni.

Viens no izstādes centrālajiem darbiem ir „Elle”, ko gan vairs piebilst, ja nu vēl, kas māksliniekam bijis nepateikts un piemirsts, tas izdarīts šeit. Un ellē ir marinēti gurķīši. Ir vērts par to padomāt.

Uz izstādi var nākt un šausmināties un var nākt uzjautrināties, jo mākslinieka darbos, ja arī pirmajā brīdi tā neliekas, ir gana daudz smieklu un ironijas, kas liek aizdomāties.