0:1. Tie, kuri būs gaidījuši no Krieva režijas nopietnu, militāri vai vismaz vēsturiski detalizētu informāciju par Otrā pasaules kara latviešu atbrīvotājiem "kureliešiem" ar ģenerāli Jāni Kureli priekšgalā, būs vīlušies. "Dancis pa trim" sniedz ārkārtīgi vārgu atblāzmu par to, cik lieli entuziasti, patrioti vai karotāji bija šie puikas, uzsvaru liekot uz tikpat neskaidru mīlestību.
0:2. Tie, kuri būs kaut vai lasījuši par "kureliešu" entuziasmu un neatlaidību, būs vīlušies četros latviešu karavīru gļēvajos varoņos. Draud kapitulācija, nacisti nevēlas atļaut tautu dēliem nodibināt pagaidu valdību, no otras puses nāk okupācija, bet Kurelis ar sabiedrotajiem sēž pie galda un iekož speķamaizes, kamēr viņa četru puišu misija ar mežsargu iedzer kandžu un štopē štovētos kāpostus. Filmas scenārijs ir balstīts uz Voldemāra Kārkliņa vēsturisko romānu "Tikai mīlestība", tomēr Arvīda Krieva izmīcītajiem personāžiem pamatīgi pietrūkst inteliģentā un dinamiskā pieskāriena.
0:3. Tie, kuri būs gaidījuši "dzīvo šodienai, mīli pa īstam" definētās kaislības no Remarka "Laiks dzīvot un laiks mirt", turpinās būt vīlušies. Mārtiņa Freimaņa (Gintera), Kristīnes Nevarauskas (Eva) un Jāņa Vingra (Fredis) mīlestība ir tik sterila, nesaprotama un haotiska, ka bail pat secināt, kuru no vīriešiem Eva mīl, un vai vispār mīl. Viena bojāeja līdz ar nacisma kapitulāciju un otra drīzā nošaušana šajā būtnē neizsauc ne vienu pašu asaru. Apprecies ar vienu, pārguli ar otru, tad atkal ar pirmo; Nevarauska turpina būt bez emocijām – kā terminators. Mārtiņš Freimanis ir netipiski stalts un patīkams virsnieka lomā, tomēr pilnīgi bez mugurkaula kā viņa mazdēls Atis, Jānis Vingris pārspīlēti pozitīvs un tāds, nekāds dumja kareivja lomā, kurš, kamēr ārā siro friči, tik vien domā, kā kaut kur pamīcīties.
0:4. Tie, kuri būs gaidījuši Stīvena Spīlberga episkās drāmas "Saving Private Ryan" pārdzīvojumus, cilvēku noslīpētās personības un kara neizbēgamo baisumu, būs smagi vīlušies. Vienīgais, kas liecina par aktuālā kara esamību, ir pāris aktieru nacistu un latviešu formastērpos, Hitlera ģīmetne pie sienas un ložmetējs ceļa vidū; pārējais viss varētu būt kaut vai 1939.tajā. Pat beigu aina leģionāru kapos ar krustiem un saulaino placīti ar plīvojošo karogu vienkārši dedzina acis – cik līdzīga tā ir jau pieminētajai Spīlberga filmai. Tāpat arī tikpat sirmais, tikpat pazaudētais kungs, kurš ierodas pilī, kurā notiek stāsts, lai nopirktu vardi, paložņātu pa svešu cilvēku vietām un neizrādītu ne vienu pašu emocionālu saspīlējumu, cilvēciskuma vai smagā likteņa seku pazīmi.
0:5. Tie, kuri būs gaidījuši patiešām lieliskos "Rīgas Sargu" sprādzienu, uzlidojumu un masu skatu datorgrafikas efektus arī "Dancī pa trim", būs ārkārtīgi smagi vīlušies. Tiesa, filmas laikā notiek tikai viens sprādziens un minimāli atainots uzlidojums, tomēr liesmu mākslīgā pielīmēšana un sintētiskie dūmi nekādu godu nedara 2011.gada lentei.
0:6. Tie, kuri būs gaidījuši Alfrēda Dziļuma "Tornas Grāvraču" silto, pamatoto un izsmalcināto humoru (ar cik "c" raksta bads?) un pavisam atklāto sašutumu par pastāvošo kārtību un nederīgo ideoloģiju ne tikai darbos, bet arī vārdos, būs pamatīgi vīlušies. Vienīgais "daudzstāvīgais" vārdu savienojums, ko izspļauj Mārtiņa Freimaņa varonis, ir: "ej ellē". Cilvēkam, kurš ir otrā armijas pusē, viņu kādreiz ir piekāvis "korporeļu" ballē un vēl pie tam mēģina "nocelt" sievieti. Šad tad kāds vēl nosaka: "Ej takš tu ratā!". Kamēr "Tornas grāvrači" līdzīgos mirkļos nosauca savus armijas sāncenšus pavisam vienkārši un kā ar āmuru pa pieri - par "di**ām", un leģionāri trieca "Ej d**st, Lili Marlēn". Tikpat ļoti zināma arī karavīriem piemītošā zvērība – ja Laura Reinika nepārliecinošais tēls būtu paraustījis degunu īstam nacistam, sen jau būtu dabūjis nierēs laidni. Daļa režisora vīzijas atgādina iešanu budēļos nevis kara smagumu.
1:6. Tie, kuri dievina vīriešus jebkurā uniformā, dāmu zīda blūzītes, četrdesmito gadu "art deco" un funkcionālisma perfekcionismu, vīlušies nebūs! Visi tēli ir satērpti uz "urrā", Nevarauskas Eva ir glamūrīga līdz galam, auto spīd un laistās, mācītājam ūsas kā velosipēda ragi un kaķis murrā, un sunītis skrien!
2:7. Turpretī tie, kuri vēl aizvien dievina Olivera Hiršbīgera ģeniālo "Der Untergang" (Sakāve) un filmas nereāli reālos, sīkumainos psiholoģiskos portretus, nebeigs būt vīlušies. Katrs fīrera aparāta locekļa tēls bunkurā, nemaz nerunājot par Hitlera jauno "alter ego", aktieri Bruno Gancu pat attāli nav sasniegts "Dancī pa trim". Izņemot Jura Bartkeviča (visu cieņu!) attēloto, pedantisko, neirotisko un brīžiem psihopātisko pulkvedi. Pilnīgs ideālists, vicinās kā vējrādītājs un nodarbojas ar viņam nepieklājīgi īsi atvēlētu demagoģiju. Tikpat nepamanīts un pienācīgi nenovērtēts tēls ir Mārča Lāča, režisora un aktiera, atveidotais latviešu karavīrs – gūsteknis. Ja ir bailes, tad tās nepārprotami redzamas viņa sejā. Ja ir "besis", tad ir "besis", ja bads, tad bads. Lāča tēla fasāde kopumā liecina par nāves soda pienākšanas neizbēgamību, kura neparādās citu aktieru sejās, tas viņu nospiež. Un jā, ir arī tāds Kārlis Būmeisters. Kažam reizēm sanāk labi. Tomēr tikai tajos brīžos, kad viņš nerunā. Tādu diemžēl izrādās gaužām maz. Citādi viss viņa nacistiski "nopotētais" tēls pēkšņi zaudē formu.
2:8. Ja jūs cienāt Andrē Marlo grāmatas "L'Espoir" mūždien diskutējošos, karstasinīgos, pie ideoloģijas apelējošos spāņu republikāņus, tad arī šoreiz būs gaidāma vilšanās, jo vairums tēlu runā par visu kaut ko un bez jēgas, bet pilnīgi bez temperamenta un pārliecinošas, degošas idejas. Mūsējiem tā bija neapšaubāma un dziļa – par brīvību. Karš – tā tomēr ir ideoloģiska cilvēku cīņa nevis vienkāršs kautiņš, kurš ir tīri mehānisks - "iedod pa purnu tāpat vien, un rītu atkal draugi!".
2:9. Tie, kuri no sirds mīl Mārtiņa Brauna "Sīpolu" laikus vai vismaz "Saule, Pērkons, Daugava", arī būs maķenīt vīlušies. Jo viņa komponētās sintētiskās melodijas krietni nogurdina. Iespējams, ka tās loma bija savienot modernos laikus ar Otrā pasaules kara notiekošo, tomēr skaņu celiņš lentei ir sanācis ārkārtīgi nepiemērots.
2:10. Turpinot par mūziku, tie, kuri salutē akcentētajai, vīrišķīgajai un latviskajai karavīru dziedāšanai, kuru mēs parasti pazīstam izcilo "Vilku" izpildījumā, būs vīlušies neveiklajā četru gūstekņu vāvuļošanā ar Laura Reinika popmūzikas vokālu priekšgalā pie visa veida ēdienreizēm. Ja ārzemnieks skatītos filmu, domātu ka latvietis dzied tikai tad, kad mute kustas.
2:11. Diemžēl nav piestrādāts arī pie sīku, acīs krītošu elementu montēšanas, scenārija un pat rekvizītu neprecizitātēm. Jāņa Vingra varonis reizēm savai mīļotajai diezgan uzkrītoši pajautā, cik pulkstenis, tomēr pašam uz rokas vienmēr spīdoša ierīce. Lauris Reiniks gandrīz katrā pārvešanā nebeidz izpausties kā īstens latvietis(?) un vienmēr piekodina savam vagaram "negrūsties!". Velns parāvis, filmā spēlē vairākas "rokzvaigznes", tomēr visās trīs ainās, kurās aktieri pūš blumīzerī, neviens nespēj nospēlēt pat nieka "Rozemundi"! Jāizlīdzas ar fonogrammu...
Galu galā, novērtējot visus "prieks:vilšanās" gūtos vārtus, spēles rezultāts ir pārliecinošs - aptuveni "3:12". Beigās plus punkts un liela uzslava pienākas par patiešām milzīgo darbu, kas ieguldīts no operatora un režisora sadarbības puses. Tīri kinematogrāfiski "Dancis pa trim" ir kadrēts lieliski, precīzi un profesionāli. Ja vien aktieru un Arvīda Krieva sadarbība būtu tikpat nelokāmi pārliecinoša, tur viņš nošāvis greizi – tātad mīnuss.
Publisko attiecību šūniņas vēlme filmas ienākumus pacelt ar populāru cilvēku piedalīšanos ir nesusi vairāk kā neveiksmi, tādējādi izceļot citu, izcilu portretu maznozīmību, kā Juris Bartkevičs, Mārcis Lācis, arī Rūdolfs Plēpis kā Evas tēvs un, lai ko arī neteiktu, arī Mārtiņš Freimanis virsnieka lomā. Ko lai dara – aptuveni septiņu filmēšanas gadu kvantums nav atmaksājies ar pienācīgu kvalitāti.
