Izstādes „Elki un cilvēki" mērķis ir parādīt modes fotogrāfiju kā spilgtu laikmeta liecinieku, cilvēcisko kaislību un vērtību atspulgu un radošo meklējumu laboratoriju. Unikālā, speciāli Latvijai atlasīta kolekcija, kurā pārstāvēti labākie un savadabīgākie meistari, izseko Rietumu kultūras estētisko kritēriju un cilvēcisko ideālu metamorfozēm pēdējā pusgadsimta garumā.
Izstādes kuratore Aņēze de Guvjon Sensīra (Agnes de Gouvioun Saint-Cyr) atzīmē interesantu faktu, ka franču valodā termins modéle vienlaicīgi nozīmē gan augstās modes meistardarbu (haute couture), gan personu, kas to mums demonstrē. Mūsdienās uzmanību vairāk piesaista nevis unikālais tērps kā fiziskas vienība, dizaineru fantāzijas un amatnieku meistarības kopdarba rezultāts, bet modes mākslinieku un fotogrāfu radītais imaginārais tēls, kas personificē sabiedrības slēptākās alkas pēc kaut kā īpaša un neparasta.
20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimtā gandrīz izzūd unikālās individuālā apģērba gatavošanas tradīcijas, dodot priekšroku dažādas kvalitātes rūpnieciskiem ražojumiem. Šis ekonomikā balstītais fakts ietekmē arī modes fotogrāfiju, lielā mērā atbrīvojot to no jebkādiem noteikumiem un dogmām. Cilvēkiem tiek pārdots sapnis, vīzija, nevis reāls apģērbs.
Izstādes darbu atlasē tiek akcentēti neordināri mākslinieciski risinājumi, kas paplašina mūsu tradicionālos priekšstatus par modi kā glamūru, parādot, ka tā var būt ļoti kreatīva mākslas teritorija, arī atklājot negaidītas cilvēciskās esības šķautnes. Kolekciju veido izcilākie fotogrāfijas mākslas paraugi no visas pasaules kopš 1955. gada līdz mūsdienām.
20. gadsimta 50. gadu Francijas modes namu diktēto eleganci Pierre Boulat (1924) fiksējis vieglas koķetērijas apdvestā stāstā, kas norisinās Parīzes ielās. Savukārt pazīstamais ASV fotogrāfs William Klein (1928) šī laika stila modeles iepludina lielo pilsētu Parīzes, Romas un Ņujorkas realitātē.
1980. gadu estētika spilgti atklājas franču fotogrāfa Dominique Issermann (1947) Sonia Rykiel modes namam veidotajā melnbaltajā kolekcijā. Ritms, kustība un enerģija – tas ir jaunās desmitgades sievietes ideālā tēla iemiesojums. Vācu fotogrāfs Peter Lindbergh vēl vairāk paspilgtina sievietes-elka suģestējošo spēku, tā neatkarību un pašpietiekamību, drosmīgi savas varones ievietojot rūpnīcu korpusu skarbajā vidē.
Izcilā fotogrāfe Francoise Huguier (1942) savos darbos vienmēr rada īpašu atmosfēru. Mēs it kā vērojam kadru no neeksistējošas filmas, kuras stāstu paši varam nojaust – galvenais ir noskaņa, pārsteidzoši smalkas krāsu un gaismēnu saspēles. Līdzīgi arī Sarah Moon (1939) mūs aizved sirreāli romantiskā pasaulē – miglainie tēli it kā tikai uz mirkli iznirst mūsu skatam, tūlīt gatavi atkal izgaist nebūtībā.
Pēdējās desmitgadēs daudzus autorus interesē attiecības starp cilvēka fizisko ķermeņi un modi – aizvien svarīgāka kļūst kopēja tēla prezentācija, kur tērpam ir tikai pakārtota, sekundāra nozīme. Reklāmās mūs piesaista spilgts personāžs – skaists vai neglīts, galvenais, lai tas būtu pamanāms, izceltos no pūļa. Tā fotogrāfi meklē jaunus „varoņus", ne tikai tradicionālos modeļus. Piemēram, Valérie Belin (1964) veido kultūristu portretus, kas simbolizē kailo maskulīno spēku, bet spāņu fotogrāfs Pierre Gonnord (1963) klasiskā Rietumeiropas glezniecības portreta tradīcijās radījis jaunu japāņu portretu sēriju, tā iemūžinot specīgo Tālo Austrumu kultūras fenomenu 21. gadsimtā.
Neparastus tērpus un detaļas kā pašvērtības, kā savadbīgas klusās dabas, nevis cilvēkus telpā un kustībā rada Natacha Lesueure (1971). Šķiet, šodien mākslinieku kreativitātei un talantam tēlu koncepcijas veidošanā nav robežas – kā Jean-Paul Goude (1940), kurš burtiski „sagriež" paša radītos attēlus un tad tos pārveido no jauna.
Fotografēt modi – tā ir sava veida aizbēgšana no realitātes elku un ilūziju pasaulē, kurā tomēr ir arī vieta cilvēkam, vismaz vērotāja un vērtētāja statusā.
