Izstādē piedalīsies astoņdesmitajos gados Stambulas Mākslas akadēmiju (Mimar Sinan Istanbul Fine Arts Academy) absolvējušie Ayca Idil Aba, Lale Acun, Mine Akin, Cigdem Albayrak, Birsen Apca, Ildem Arabacioglu, Mediha Askin, Ali Ayyildiz, Eda Bahadinli, Recep Baydemir, Vildan Baydemir, Fusun Bilginer, Ali Tekin Cam, Munevver Cillov, Aziz Celebi, Seyda Gursoy Coban, Meral Deger, Nazli Gulgun Elitez, Cahide Erel, Serap Gumusoglu, Olcay Guran, Dilara Gurses, Hatice Kumbaraci Gursoz, Birgul Hacıalioglu, Semra Hasgulec, Ayla Imre, Gulcan Karadag, Turkan Karali, Sinan Kocaslan, Merih Kurtul, Nese Meral, Yüksel Boz Ocal, Mehmet Ozcan, Latife Aktan Ozel, Cetin Ozer, Meral Pekun, Erkmen Senan, Nesteren Silivrili, Refika Tarcan, Gunseli Toker, Ferhan Tuncer, Sonay Yucel.
Vēstures griežos Stambula piedzīvojusi dažnedažādas kultūras un kopienas. Pilsēta saglabājusi kosmopolītisko raksturu, dažkārt slēpjot un dažkārt atklājot savu nepārspēto mantojumu. Pilsēta ir civilizāciju saplūsmes dzīvs piemērs. Vairāk nekā divus tūkstošus gadu pilsēta piesaistījusi cilvēces uzmanību. Trīs impēriju – Romas, Bizantijas un Osmaņu – galvaspilsēta šodien tur cieņā un godā pagātnes mantojumu, vienlaikus skatoties nākotnē.
Visos vēstures laikmetos Anatolijā radušās mākslas sintēzes, kas apvienojušas dažādu kultūru atmiņas. Hetu kultūrai bija cieša saikne ar Mezopotāmijas civilizāciju. Jonijai bija daudz izteiktākas aziātiskas iezīmes nekā Grieķijai. Persieši Āzijas dzīvesveidu ienesa rietumos. Aleksandrs Lielais Centrālāziju iepazīstināja ar hellēnismu, bet austrumu idejas un formas atnesa uz rietumiem. Romiešu kultūra klājās pāri šiem starpkultūru procesiem, radot Bizantijas tradīciju, kuru nākamās paaudzes turpināja līdz pat šodienai.
Turku glezniecība pirms rietumniecisku vēsmu ienākšanas radīja unikālus darbus miniatūras tradīcijā. Sultāna Mehmeta II portrets, kuru 1479.gadā agrīnās renesanses laikmetā radīja Venēcijas gleznotājs Bellini, ir būtisks pagrieziena punkts, ņemot reliģiskajā tradīcijā pastāvošo "ķermeniskā" aizliegumu. Tradicionālā miniatūru glezniecība, manuskriptu ilustrācijas, flīžu dekorējumi, kam sekoja ainavu gleznojumi uz sienām un klusās dabas, bruģēja ceļu uz deviņpadsmitā gadsimta otrās puses gleznošanu uz audekla. Šajā laikā Osmaņu galms ieguva Eiropas mākslinieku darbu kolekcijas. Turku mākslinieku pirmā paaudze studēja Parīzē un atgriezās Osmaņu impērijā ar jaunām prasmēm. 1883.gadā tika dibināta Tēlotājmākslas skola, 1914.gadā tika atvērta arī šāda skola sievietēm. Laikmetīgās tendences sāka parādīties "1914.gada paaudzē". Pirmā izstāde ārvalstīs tika organizēta 1918.gadā Vīnē.
Mustafa Kemals Ataturks teicis, ka "kultūra ir Turcijas Republikas pamats." Viņa uztverē kultūra aptvēra tautas radošo mantojumu , kā arī civilizācijas augstākās vērtības. Tā uzsvēra personīgo un visaptverošo humānismu. "Kultūra", viņš teica, "ir humānas personas pamatelements". Lai radītu labāko sintēzi, viņš uzsvēra nepieciešamību izmantot visus tautas mantojuma elementus, seno kultūru garadarbus, kā arī visas pasaules civilizācijas mākslu un metodes, kas sakņojas pagātnē. Kopš tiem laikiem Turcijā plaukusi visu veidu māksla. Šodien Turcijas mākslinieki sevi sajūt kā pasaules laikmetīgās mākslas sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot personisko rokrakstu un interesi par savu kultūru. Turcijas neatkārtojamība slēpjas faktā, ka tā ir vienlaikus Eiropa un Āzija.