Kad Valters tiek noķerts pēc kārtējā Ģertrūdes ielas teātra "Svētceļnieka", uz jautājumu:" Nu, kā tad izrāde?", viņš atbild:"Katru reizi citādāka. Ir lietas, kuras pamainās vienmēr, tas jau ir tāds traks piedzīvojums. Kā nekā šī bija 20 reize – tuvojamies teātra "lielvērtībām!".
Pirmā daļa – Ģertrūdes ielas teātrī.
Kurš kuru atrod – tu teātrus vai teātri tevi?
Arī tas katru reizi ir bijis citādāk. Es laikam atradu Nacionālo. Man bija diplomdarbs, Marka Ravenhila „Dažas atklātas fotogrāfijas", un tās izrādes deviņdesmito gadu psihodēlija un "trash" saskanēja ar Jauno zāli. Kur viena siena ir vecā Nacionālā teātra siena, un otra – kaut kāda psihopātiska piebūve, kura ir labs apliecinājums mūsdienās tapušām mājām. Kaut kā likās – re, piemērota telpa un piemēroti aktieri. Un tā tas sākās. Kopš tā laika mēs viens otru savstarpēji atrodam.
Kad tapa "Par Mammām", mani uzaicināja Daiga Gaismiņa, un es izdomāju koncepciju bērnu izrādei. Pēc tam piedāvāja nopietno lugu, un tā radās Deivida Oberna "Pierādījums".
Un šobrīd tev ir trīs izrādes reizē.
Es kaut kad rēķināju – man jau ir vienpadsmit izrādes. Tā kā es gribu strādāt šajā profesijā, bet neesmu superzvaigzne, kurš var uzvest vienu izrādi gadā, tad tas prasa ko darīt visu laiku. Un tur ir savi plusi un savi mīnusi. Man liekas, vairāk ir plusu. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir foršāk – strādāt visu laiku, jo, ja tu veselu gadu taisi vienu izrādi, un tā nesanāk, tas ir diezgan briesmīgi. Tad labāk, lai es tos darbus daru paralēli.
Piemēram, "Palle viens pats Pasaulē" sākās no idejas tapšanas jau pavasarī. Pagāja gandrīz gads, kamēr izdomājām formātu, tēlus. Vasarā notika filmēšana. Man ir bijušas izrādes teātrī "Skatuve", Dailes teātrī ar ceturtā kursa aktieriem bija darbiņš. Bet tajā "daudzrukāšanā" ir kaut kas foršs. Paiet ilgs laiks pie kāda konkrēta darba. Kad mēs rudenī atmēģinājām Liepājas teātra "Cenzoru", sapratu – ak, Dievs, es par to domāju divus mēnešus! Vai arī par "Veļupi" (Veļupes Krastā; Latvijas Nacionālais teātris), kad man bija iespēja pusgadu strādāt pie darba, par kuru laikam pat vairs nav vērts – visiem taču zināms, ka cilvēki aizgāja bojā, kas tās bija par šausmām. Bet tajā laikā tu saproti vai pievērs uzmanību visdažādākajām lietām. Tā ir laba skola. Es ik pēc diviem mēnešiem mainu darba vietu.
Sākuma periodā ir tāda dīvaina pašpārliecinātība, tu uztaisi vienu labu darbu, un tev liekas, ka tu visu saproti. Un tev var teikt, ko grib, bet tu esi visgudrākais. Un tad pēkšņi jāsaprot, cik tu vēl esi nestabils. Ir jāiemācās vienmēr šaubīties, vienmēr meklēt. Tas ir tāds intuitīvs process.
Tava paaudze, kad bija maza, vēl aizvien sapņoja kļūt par šoferiem, dakteriem un pārdevējām. Kāpēc pēkšņi režisors, vai to ietekmēja tavi vecāki?
Mans tēvs aizgāja no ģimenes, kad man bija trīs gadi. Mana mamma strādāja zoodārzā, un es pavadīju tur daudz laika. Mājās bija daudz grāmatu, vecmamma bērnībā priekšā stāstīja "Pēru Gintu", kas ir diezgan pieaugušo stāsts. Mammai Ibsens bija mīļākais autors, un viņai ļoti patika teātris, tāpēc tā saikne ar lugām un tādu literatūru man izveidojās diezgan ātri.
Bērnībā es gribēju būt kombainieris, jo ābecītē bija foršs kombains uzzīmēts. Vai es gribēju būt kosmonauts, es šaubos. Bet animators gan, taisīt multenes.
Tikpat egocentrisks kā Rūdolfs Mings?
Man bija tādas pašas multenītes, bet mani "zooms" nefotografēja. Man viņa nedaudz žēl. Es ceru, ka viss būs kārtībā. Viņš man šobrīd atgādina Mocartu. Bet var jau būt arī otrādi – Kristiāns Beils (Christian Bale), kad bija maziņš, spēlēja "Mio, mans, Mio", bet tagad viņš ir Betmens.
Pašam bija dažas filmas, viena par ņindzām, uz diaprojektora. Man ļoti gribējās "Super 8" projektoru, tāds bija vieniem mammas draugiem. Viņiem bija "Ну погоди" multenes - tā bija tāda sajūsma. Pats šad tad taisīju filmas arī diapozitīvu rāmīšos. Bet es bērnībā zīmēju vienkārši ārprātīgi, mamma teica, ka bērnu, kurš tik šaušalīgi var zīmēt, nevar sūtīt animācijas skolās. Viss tādā "Dillī-dallī" Perpendikula līmenī, deformēts. (Dillī-Dallī minku parkā; 1975 – red.). Kad sāku mācīties grafiku, atklāju, ka tomēr kaut ko māku. Tas man bija liels šoks. Varētu paņemt tavu fotogrāfiju un uzzīmēt. Bet tas arī ir baigi grūti, man tomēr nav tāda talanta. Bet domāju, ka kaut kādā brīdī es pie tā nonākšu. "Palle" bija tāda pirmā mācība pacietībā, teātris ir daudz nepacietīgāks nekā kino. Vēl jāpaaugas vecākam.
Bet pašam nav plānu nodarboties ar pilnmetrāžas darbiem?
Nopietns kino man patīk, kaut kādas idejas arī ir. Bet mani neinteresē eksperimenti, bet gan "action" vai kostīmu filmas. Tas bija tāds vidusskolēna lēmums – ja es kādreiz ko filmēšu, tad tikai tādas. "Palle" ir mans pirmais "action"! Nekas mani nav sajūsminājis kā labas spriedzes filmas, bet tas gadās tik reti. "Trakie suņi" (Reservoir Dogs; Kventins Tarantino) ir brīnišķīga tajā, ka tu vari iztaisīt trilleri bez jebkā. Tur ir telpa, ieroči, un varoņi tikai runā. Bet visu laiku augstā spriedzes līmenī.
Varbūt pārnes uz skatuves?
Ir cilvēki, kuri man stāstījuši, kā vēlējušies "Trakos suņus" pārtaisīt teātrī, bet filmā ir pāris noteikumu, kuri ir pārāk sarežģīti. Tā liekas kā izrāde, bet ir absolūts kino. Ir bijušas lugas, kuras uzņem uz ekrāna, bet tā ir teātra valoda, kura nestrādā ar filmām. Tā ir ar "Trakajiem suņiem". Tas der tikai kā kino.
Trešais žanrs ir fantastika, kuru es kādreiz vēlētos taisīt. Pagājušā gadā mani ļoti sajūsmināja "Inception", jo viņi, pielietojot tādus kino trikus, padara mani, pieaugušu skatītāju kā mazu bērnu, kurš izbrīnījies skatās. Denijam Boilam bija filma "Sunshine", kur cilvēki ceļo pretī Saulei. Aktieri sēž pie galda un runā, bet es sajūsminos. Viss ir ārkārtīgi gudrs un pārdomāts, balstās uz iekšēju spriedzi un psiholoģiju. Tāpēc man visvairāk patīk fantastika. Bet ne tāda, kurā tu kaujies ar citplanētiešiem vai arī "Zvaigžņu Kari" - man tas nekam neder. Ja cilvēks tiek nostādīts dīvainos, ekstremālos apstākļos vai noteikumos, kuri nav iespējami, un tad tu viņam liec tur būt – tas ir forši. Kā "451 pēc Fārenheita" pēc Reja Bredberija romāna. Tā ir brīnišķīga fantastika. Tāpat arī "Children of Men" neticamie cilvēka pārdzīvojumi. Taču tas, protams, maksā milzīgas naudas.
Ja tev piedāvātu filmu, tu piekristu režisēt vai spēlēt? Jo tu dari abus.
Es nesen spēlēju "Titānikā", angļu "Discovery Channel" veidoja filmu Rīgas Kinostudijā. Es tur spēlēju Haroldu Braidu (Harold Bride), telegrāfistu, kas īstenībā izdarīja diezgan daudz, lai cilvēki izglābtos. Man bija divas, divu minūšu garas epizodes.
Bet, kad man piedāvā piedalīties filmā, es lielākoties saku jā. Protams, ja man sakrīt laiki, un es to varu izdarīt. Neesmu nekas popsīgs un smuks, tāpēc, ja dod, es vienmēr ņemu. Tā ir dīvaina veiksme, bet ne bieži. Un vienmēr piedāvā tādas interesantas lietas.
Grūtu pateikt, kas notiktu, ja man piedāvātu taisīt filmu. Drīzāk man nekad nepiedāvās. Vai arī tas būs pašu izcīnīts projekts kaut kad pēc 10 gadiem. Ir daudz cilvēku, kuriem ir pieredze, bet kuri sēž bez darba. Viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, bet man ar savu slepkavnieku bezbudžeta filmu vēl tikai jāpierāda, ka esmu foršs.
Otrā daļa – pa ceļam uz mājām. Ģertrūdes ielas teātris veras ciet, intervija notiek maršrutā Ģertrūdes iela – Barona/Lāčplēša ielas krustojums. Alegorija ar Valtera izrādi "Aklais randiņš ar pilsētu" ar Karla Alma (Carl Alm; Somija) piedalīšanos "Dirty Drama 2010" festivāla ietvaros.
"Tā būšana neatkarīgajā lauciņā man atļauj nekad nebūt bezdarbniekam. Es vienmēr esmu aizņemts. Un daļēji varu teikt, ka tā ir liela laime, kas dod man tādas plašākas iespējas.
"Veļupes krastā" ir viena no trakākajām izrādēm (vismaz man), ko esmu taisījis. Tur es izdaru daudz lietu, no kurām man reāli būtu bail. Kā padarīt interesantu divarpus stundu izrādi, kur četri cilvēki runā. Un būtisku vienlaicīgi. Cilvēkiem jau ir dažādas sajūtas par maniem darbiem, bet tie jau arī ir dažādi."
Kas interesants šķiet arī izrāde "Svētceļnieks". Kā cilvēki turpina nākt, neskatoties uz to, ka reliģija ir pārāk jūtīgs punkts, it sevišķi 21.gadsimtā. Šī ir tā tēma, uz kuru patiešām skatās ar uzmanīgu aci, un katrs mēģina aizstāvēt savu viedokli.
Cilvēki saka – es neticu Dievam, bet papļāpājam par to. Es pats ticu, skaitu tēvreizi, protams, man arī ir šaubu brīži, ļoti daudz jautājumu. Tagad pasaulē notiek tāda Bībeles rediģēšana vai arī reizē absolūta nerediģēšana, ko kristīgi cilvēki visu laiku dara. Jo evolūcijai it kā jāsadzīvo ar to, ar ko cilvēks nespēj sadzīvot. Ir daudzas jocīgas lietas, piemēram, šķiršanās. Luterāņiem nav lielu problēmu izšķirties, bet tā bija vislielākā problēma Jēzum – ja tu šķiries, tu esi Ellē. Tas rada jautājumu – kas īsti notiek? Ja mēs drīkstam ienīst tikai gejus, tad varam atrast tekstus, kur tā ir rakstīts. Jēzus to pat nav īpaši pieminējis, bet par šķiršanos viņš ir riktīgi runājis! Uz to mēs gan pieveram acis.
Bet tajā pašā laikā - tu aizej uz baznīcu, un tur visi lielie "bosi" krīt ceļos Jēzus priekšā, ka viņi to dara, nevis viņiem... Tas kaut ko nozīmē, ka tu ko apzinies. Tas ir tas punkts, ar kuru tu netiec galā. Par to cilvēkiem arī ir interesanti runāt.
Garīgi vai profesionāli, bet tev ir laba sadarbība ar skandināviem? Svētceļnieks, Aklais randiņš ar pilsētu, arī Palle.
Lielākā sadarbība ir ar somiem. Tā ir kaut kāda kopīga un vienota domāšana, apziņa. Es vienkārši ar viņiem saprotos. Viņi ir ļoti dīvaini, bet tajā pašā laikā tu apjēdz, ka esi tikpat dīvains. Kad iebrauc Helsinkos, tev liekas, ka esi Austrumeiropā. Viņi nemaz nerada miermīlīgas skandināvu pilsētiņas sajūtu. Somija man ir austrumi, tāpēc ar šiem cilvēkiem ir labs kontakts. Esmu dzīvojis Polijā, tur ar cilvēkiem izveidojušās labas attiecības, bet tomēr nedaudz ciešākas man ir ar Somijas māksliniekiem.
Mēs paši neesam ne rietumos, ne austrumos. Mēs atrodamies pa vidu un nesaprotam, kas esam. Un tā ir tā foršā sajūta, kas mūs vieno. Ej uz abām pusēm vienlaicīgi, un būs labi.
Publicitātes fofo
