Dmitrija Lavrentjeva daiļrade ir spilgta parādība Latvijas laikmetīgajā mākslā. Katrs atsevišķs autora darbs – vai tā būtu glezna, litogrāfija, kolāža vai skulptūra – ir kaislīgas impulsivitātes un psiholoģiska sasprindzinājuma fiksācija, kur intuīcijas un zemapziņas līmenī ir jūtams pirmatnējais dzinulis, kāds mistisks, maģisks spēks. Sulīgi, intensīvi krāsu kontrasti, „mežonīgs" pastozs triepiens un demonstratīvi nevīžīga, vibrējoši asa līnija ir nemainīgas viņa oriģinālā mākslinieciskā rokraksta iezīmes. Bērnišķīgi atklāta formu „nepareizība" un deformācija, kāpināta ekspresivitāte, kas robežojas ar emocionālu radikālismu, piešķir Dmitrija Lavrentjeva kompozīcijām īpašu suģestiju. Dažkārt viņa darbu personāži ir izaicinoši groteski, reizēm – aizkustinoši apgaroti, taču vienmēr – pārsteidzoši un viegli ironiski.
LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā Dmitrijs Lavrentjevs iecerējis parādīt savu jauno konceptuālo projektu „Necaurspīdīgie objekti spoguļos", kurā tematiski apvienojas māksla, filozofija un fizika. Ekspozīciju veido aptuveni 40 gleznas, kas īpaši šai izstādei tapušas pēdējo četru gadu laikā, un lielākā daļa no tām tiks rādīta pirmo reizi. No pirmā acu uzmetiena skatītājam, kurš pieradis klasificēt un sistematizēt redzēto, var likties, ka darbi viens ar otru disonē. Materiāla aranžējuma princips ir kombinēt objektus gan pēc telpiskiem, gan uztveres parametriem, ņemot vērā to iespējamos attēlus spoguļos. Jutekliskās pieredzes laukā pazīstamo literātu, mākslinieku, kā arī Dmitrija Lavrentjeva draugu portreti, stilizētas žanra ainas un abstrakcijas „būtībā ir viens un tas pats, tieši tāpat kā viena un tā pati būtība slēpjas valodu un formu daudzveidībā."
Par atskaites punktu koncepcijas attīstībai māksliniekam kļuvušas Leonardo da Vinči piezīmes, kurās aprakstīti eksperimenti ar spoguļiem un necaurspīdīgu objektu gaismas īpašību pētījumi. Leonardo eksperimenti liecina, ka spoguļa atspulgā objekts ir bezgalīgs, taču tas ir ierobežots acī, kas vēro objekta atspulgu spogulī. Un tā kā acs pati par sevi ir tumša, starojoša ķermeņa attēls tajā ilgi negaist.
Izstādes centrālais objekts – 2,5 m augstais cinka cilindrs ar spoguļgludu virsmu – kļūst par riņķveida kustības trajektorijas noteicēju telpā un cikla „Logi" eksponēšanas vietu, kurā atspoguļojas citu darbu sižeti, apmeklētāju figūras un gaismas plankumi. Pēc mākslinieka un izstādes idejas līdzautores Emīlijas Losevas ieceres, tas veicinās atmosfēras uztveres dinamiku, vēstījuma dimensionālo un semantisko daudzslāņainību, fiziski iesaistot katru skatītāju mītu radīšanas procesā „necaurspīdīgajās reālijās" un rituālajā dejā ap „mītisko koku", ap kuru kā pa orbītu riņķo planētas. Spoguļi šeit kalpo par „faustisku navigācijas instrumentu".
„Matērija kā spogulis, uz kura virsmas Kosmiskais gars projicē savus tēlus un to atspulgus, kas rada mūsos Visuma realitātes izjūtu," stāsta mākslinieks. „Jebkura spoguļa virsma no laika gala ir simbolizējusi mistisku spēku un tikusi uzskatīta par dvēseles sastāvdaļu. Senie ticējumi liedza duļķot ūdeni, kurā skaties; ļauna zīme bija skatīties sasistā spogulī. Spogulis nozīmē mani telpā. Logs ir telpa bez manis."
Foto autors Ingus Bajārs
