Abonementu iespējams iegādāties, pērkot visu lekciju kursu. Tā cena: 25 LVL (studentiem un pensionāriem: 20 LVL). Cenā iekļauta tēja, kafija vai vīna glāze, kā arī spēcinoša uzkoda mūsu kafejnīcā. Uz lekciju kursu pieejamas 40 vietas.
Savu dalību lūdzam pieteikt pa e-pastu: gramatnica@satori.lv vai pa telefonu: 67287741. Saņemot pieteikumu, nosūtīsim Jums informāciju par to, kā veikt norēķinu.
1. lekcija. Semiotika un zīmju sistēmu pētniecība. 21. marts, plkst. 18:30
Mēs sazināmies ar dažādu zīmju palīdzību: vārdiem, žestiem, intonāciju, mīmiku, kad braucam mašīnā, mums norādes dod ceļa zīmes. Kā atsevišķa pētniecības nozare semiotika pastāv salīdzinoši neilgi, bet nozīmīgākie semiotiskie pētījumi par kino kā īpašu zīmju sistēmu saistāmi ar 20. gadsimta 50. un 60. gadiem (Barts, Mecs, Eko, Pazolini un citi). Kad skatāmies filmu, viegli ieslīgt ilūzijā, ka acu priekšā redzam tikai notikumu virkni, tāpēc Kristiāns Mecs apgalvojis, ka kino kritis par upuri savai (šķietamajai) vienkāršībai. Taču šī vienkāršība ir maldinoša, un apgalvojums, ka kino izstāsta daudz ko vairāk, nekā skatītājs uztver ar aci, jau kļuvis par aksiomātisku.
2. lekcija. Kodu nozīme vēstījuma uztverē. Naratīva semiotika. 23. marts, plkst. 18:30
Dažādām kopienām, subkultūrām, etniskām un citu formāciju grupām piederošie vienas un tās pašas zīmes uztver atšķirīgi, tātad pastāv zināmi kodi, kas ietekmē un maina saziņas procesu. Ja pieņemam, ka pastāv īpašas kinematogrāfiskās zīmes un kinematogrāfiskie kodi, tad šis jautājums iegūst īpašu nozīmību filmas vēstījuma uztveres procesā. Bez tam, naratīva struktūra nekad nav „nevainīga" bet tai piemīt zināma semantiska loma. No tā izriet cits jautājums – vai pastāv kaut kas līdzīgs „kino lasītprasmei" un vai tās apguve vajadzīga un ir iespējama, kad skatāmies filmu?
3. lekcija. Kino un realitātes reprezentācija. 25. marts, plkst. 18:30
Atsvešinoties no neatrisināmā jautājuma, kas ir realitāte, un pieņemot, ka sadzīvē tomēr ik dienas saskaramies ar to, ka sarunvalodā dēvējam par „reālo pasauli", kino iespējams aplūkot dažādas šīs pazīstamās „vides" atainojuma formas. Režisori ir savulaik deklarējuši par savām iecerēm pēc iespējas nepastarpinātāk atainot uz ekrāna sadzīvisko vidi (ja izvairāmies no miglainās realitātes kategorijas) vai arī mēģinājumus klaji no tās atsvešināties un konstruēt filmas vēstījuma pašpietiekamu pasauli, kas kalpo par ķermeniskās realitātes metaforu. Tāpēc arī jautājums: cik lielā mērā kino ir realitātes rekonstrukcija un cik lielā mērā tās rekonstrukcija?
4. lekcija. Analogie un digitālie tēli. Digitālais kino: jauna estētika? 28. marts, plkst. 18:30
Jaunās tehnoloģijas ietekmē kino tāpat kā mūsu ikdienas dzīvi, tāpēc šajā lekcijā tiks aplūkots jautājums, kā analogais tēls (reālā vidē filmētais kino, aktieru izspēlētās epizodes, kas tiek fiksētas kino lentē) atšķiras no digitāli radītiem tēliem kino, kas ir tikuši veidoti ar datora programmatūras palīdzību. Vai iespējas radīt vizuāli ticamas izdomātas pasaules uz ekrāniem ļauj uzskatīt, ka tehnoloģijas ir kino estētikas pilnveidošanas instruments? Jauno mediju ietekme uz filmas tapšanas procesu ir nenovēršama, tāpēc nav vērts sludināt kino bojā eju, bet jāaplūko, kā digitālais laikmets maina kino uztveres procesu.
5. lekcija. Vēstures rekonstrukcija vai falsifikācija? 30. marts, plkst. 18:30
Vēsturiskiem notikumiem ir tikpat daudz iespējamu interpretāciju, cik postmodernam romānam, un tā kā viss, ko zinām par vēsturi (un arī par apkārtējo pasauli) ir „mediēts" - caur verbālo valodu (kā to jau sen apgalvoja poststrukturālisti) vai caur vizuālām rekonstrukcijām, šobrīd tiek pārskatīta historiogrāfijas būtība. No vienas puses ir filmas, kas ir sava laikmeta apliecinātājas „no iekšienes" , bet citas savukārt konstruē kādu vēstures laikposmu distancēti. Pārfrāzējot Andželu Kārteri, varam vaicāt, vai pagātne mūsu uztverē ir tāda, kāda tā mums tiek izstāstīta? Vai, kā savukārt apgalvojis Tarkovskis, ka filmā „Spogulis" viņš radījis tādu pagātni, kādu viņš vēlas to atcerēties.
Viktors Freibergs (1955) ir viens no labākajiem un pazīstamākajiem kino ekspertiem Latvijā. Viņš ir Latvijas Universitātes asociētais profesors Moderno valodu fakultātes Literatūras un kultūras nodaļā. Kopā publicējis vairāk kā 75 darbus. Savā pētnieciskā darbībā koncentrējas uz kino vēstures, kino vēstījuma semiotiskiem pētījumiem, kā arī kino kā īpašas tekstuālas sistēmas. Ir bijis vieslektors Starptautiskajā Baltijas Kino un mēdiju skolā Tallin (lekcijas par formālisma elementiem Pītera Grīneveja un Andreja Tarkovska filmās). Pasniedzis arī Latvijas Kultūras akadēmijā („Ievads kino un teksta semiotikā"). (Informācija no www.kinoakademija.lv)
