Dāņu mākslinieces Nikolīnes Līvas Andersenas tērpu skate

Viņas tērpi nereti raksturoti kā pasaku, ideālas bērna pasaules meklējumi un sapņu tēli. Taču uzreiz jāpiebilst, ka tie nav bērnišķīgi pierastā nozīmē, tā nav uzspēlēta bērnišķība no pieauguša cilvēka skatījuma, kas nereti mēdz izpausties krāsainu ielāpiņu klājienā. Drīzāk tā ir brīva fantāzija, pasaku pasaule, kurā valda viegla smeldze, tas ir sapnis, kas vēsta par kaut ko aizgājušu, bet vēl mazliet apjaušamu.

Mākslinieci iedvesmojušas bērnu (un ne tikai) grāmatas, kurās iezīmēta bērna pāreja pieaugušo pasaulē, kas nenovēršami saistās ar kaut kā ļoti būtiska zaudēšanu un vientulības apzināšanos, kad fantāzijas pasaule, tās sargājošais patvērums tiek pakāpeniski zaudēts, piemēram, „Alise brīnumzemē”, „Mazais princis”, „Pīters Pens”, „Momo”. Par iedvesmu kalpojis arī Beketa „Gaidot Godo”. Brīžam viņas radītās vīzijas atgādina biedējošas pasakas ar sliktajām beigām, citreiz vienkārši skumjas par aizmirstām rotaļlietām. Iespējams to varētu saistīt arī ar viņas tautieša un uzvārda brāļa – Lielā pasaku meistara veikumu, kura radītie darbi arī nebija tikai bērniem vien domāti, tajos mijās skaistums ar skumjām un rezignāciju.

Jāatzīmē arī vēl kāda viņas kolekcijas daļa, nozīmīga daļa – muzikālais fons, ko veido savdabīgs skaņu sajukums, vienlaikus muzikāls un maģisks, kur pazīstamos motīvos ievijas arī dažādas ikdienišķās pasaules skaņas un klasiskās mūzikas akcenti.

Gotiskais, viktoriāniskais, cēlais, plati krokotās apkakles, bagātīgas mežģīnes, kuplie tērpi ar velcēm, aproces, zīda cimdi, ādas cimdi, koķeti „sēru” tīkliņi pāri sejai, maskas, kas atgādina kaut ko primitīvi ieskicētu no bruņinieku turnīriem, metāliski „uzpurņi”, milzīgie, kuplie matu ērkuļi, neatņemama sastāvdaļa – tīkliņzeķes, zeķzābaki, šoreiz tiešākā nozīmē kā jel kad – augstpapēžu zābaki, kas patiesi sasniedz augšstilbus un piestiprināti ar zeķturiem. Melnais, baltais, sarkanais. Tīros toņos. Lielākoties, bez salikumiem. Ja melns, tad melns, ja sarkans, tad sarkans. Kā jau minēju, tas nav bērnišķīgums ierastā nozīmē, tā ir brīva fantāzijas pasaule un melnais šoreiz ir grezni cēls, nevis drūms vai biedējošs. Ļoti sievišķīgi, mazliet raganiski un maģiski.

Bet ir arī krāsainie „ielāpiņi”, vai drīzāk – zvīņots raksts, salikumā ar kofekšsvītrainiem sarkanbaltiem šortiem un krāsainām kažokādām. Māksliniece drosmīgi atļaujas eksperimentēt, savienojot šķietami nesavienojamas un dīvainas lietas. Šo sievišķīgo tērpu vidū, pati autore parādās elegantā, melnā, īsti dendijiskā frakā un koķetējot ar publiku, aiz bikšturiem īkšķus aizbāzusi, uz atvadām parāda tai mēli.