Gardēžiem „aprīšanai” šai naktī tika kopumā 500 kumosu jeb reklāmas klipu. Pēc oficiāliem datiem „Reklāmas Rīmu Nakts” notiek vairāk kā 40 valstīs, pārstāvot vairāk kā 60 dažādu tautību reklāmistu radīto. Šīs nakts programmā bija īpašas reklāmas klipu izlases no Beļģijas, Šveices, Francijas, Polijas un Rumānijas; eksotiskas reklāmas no Dienvidāfrikas, Ķīnas, Maķedonijas; reklāmas ar Nikolu Kidmenu un Madonnu; reklāmas no 1898. gada līdz mūsdienām.
Iedomājieties, ja jums filmas vidū pateiktu: un tagad, cienījamie skatītāji, nākamās, aptuveni sešas stundas jums būs unikāla iespēja vērot reklāmas. Visdrīzāk TV kastes (un domās – šīs idejas autoru) virzienā lidotu vismaz čība, ja nekas smagāks. Kinoteātra formātā reklāma kļūst par savdabīgu mākslas darbu un neatraudamies no ekrāna skatītāji var stundām vērot, kā viņiem stāsta par cigarešu kaitīgumu, veļaspulvera iedarbību vai jaunākajiem auto modeļiem.
Kongresu nama vestibilā sanākušo ausis lutināja Jaffa Riga dīdžeji Arturs Mednis un DJ Heincha no Luksemburgas, reti kurš atteicās no rokas izmēģināšanas šautriņmešanā vai kauliņu spēlē, bet populārākais liekas bija virtuālais futbols. Pasākuma viesi tika arī pie enerģijas dzērieniem gan no glāzītēm, gan viltīga paskata mēģenītēm. Reklāma uz „pilnu klapi” – sanākušajiem tiek dalītas svilpītes, pildspalviņas, saprotams, ar attiecīgu firmu simboliku. Uz postamentiem, zaļganos, lēni kūstošos lielizmēra ledus gabalos, kas tā vien kārdina piešaut pirkstu, degunu vai mēli veldzējošajam aukstumam, iesaldētas „burvju dziras” pudeles, Par to, vai ledus izkusa un ap pulksten trijiem pasākuma pēdējie ilgizturīgie varēja pudeles izmakšķerēt no ūdens peļķītes, vēsture klusē.
Vēlāk saņemtās svilpītes tiek liktas lietā, lai izsvilptu neiepatikušos klipus, bet tie, kas par labiem atzīti tiek jūsmīgi sveikti smiekliem un dažādiem izsaucieniem.
Vakara plašā programma tika sadalīta četros aptuveni pusotru stundu garos seansos, kuri paralēli tika rādīti visās trijās Kongresu nama zālēs, starpbrīžos ļaujot skatītājiem iemalkot dzērienus vai rast citas izklaides.
Par pašām reklāmām. Diezgan ātri kļūst skaidras top tēmas, respektīvi, top produkti, kuru reklamēšanā jāiegulda visvairāk fantāzijas un izdomas – automašīnas, alkohols, cigaretes, prezervatīvi, pa vidam atsevišķas sociālās reklāmas un dažādi uzkopšanas, tīrīšanas līdzekļi. Savā ziņā ļoti saprotami, ka tieši šo produktu reklāmas izceļas ar fantāziju, jo maizi un pienu jau tik pat pirks, ar vai bez reklāmas, bet TV ekrānos populārās skaistumkopšanas preču – šampūnu un kosmētikas reklāmas te parādās salīdzinoši maz, jo acīmredzot pārāk daudz fantāzijas un atraktivitātes tajās neviens ieguldīt nepūlas, ja nu vien nofilmēt tajās kādu Holivudas „grand dāmu”.
Šveicieši izceļas ar diezgan paskarbu, bet iedarbīgu humoru. Piemēram, kādā no reklāmām jauns vīrietis noguļas uz grīdas, viņa galva tiek pielīmēta pie grīdas ar līmlenti, viņš atver muti, virs zobiem noliek blakus stāvošā metāla krēsla kāju, tikmēr otrs, kas stāvējis turpat netālu, ieskrienas un lec... šai brīdī reklāma pārtrūkst. Atskan kriukšķis un parādās koķeta blondīne, turot rokās šveiciešu cepumiņu un skatītājam top pavēstīta reklāmas devīze – atdot visu, labas skaņas dēļ. Cita šveiciešu reklāma drīzāk uzjautrina ne ar savu sižetu, bet reklamētā produkta izcelsmi, proti, veļaspulveris, kas atver jebkuras veļasmašīnas durvis, tikai fakts tāds, ka šo visnotaļ kvalitatīvo reklāmu radījis veikalu tīkls „Migros”, kas kā gadījies pārliecināties, Šveicē ir viens no lētajiem lielveikaliem, tādēļ sanāk gana jautrs kontrasts iekļaujot šo reklāmu līdzās populāru zīmolu reklāmām.
Pavīd arī pa kādai jau pazīstamai ainai, piemēram, par Džordžu K., bez martīni (un, protams, bez party). Latviju pārstāv sociālā reklāma par sieviešu nevienlīdzību, kur sieva pieķēdēta pie ģimenes galda un statistika vēsta, ka viņas ģimene acīmredzami pieder pie tiem 67% iedzīvotāju, kas mājas darbus attiecina uz sievietēm.
Patiesībā, tieši sociāla rakstura reklāmas visvairāk piesaista uzmanību, iespējams tādēļ, ka Latvijā tās ir salīdzinoši maz izplatītas. Gana daudzas veltītas veco ļaužu aprūpei, piemēram, kad mazbērni, lai iepriecinātu paralizētu vecmāmiņu, ieraksta diktofonā dažādas ierastas ārpasaules skaņas, mašīnu rūkoņu, līstošu ūdeni, vēju, kas žāvē palagus uz balkona un tamlīdzīgi. Reklāma, ar striptīzdejotāju, kas izģērbjoties atklāj, ka viņai ir tikai vien krūts, attiecīgi aktualizē vēža problēmu. Gana asa ir arī reklāma par ātruma ierobežojumiem, kur avarējušā automašīnā, kurā, kā nojaušams pēc balsīm, ir iekšā kāds vēl dzīvs, ietriecas otra, kas braukusi „vēl mazliet ātrāk”.
Ar humoristisku pieeju skatītājiem tiek atgādināts arī par svētkiem, piemēram, 60. gadu stilā ieturēta reklāma, kur māmuļa absolūti nebrīdī ienāk sava dēla istabā, ienesot „bērniņiem” kādu sulas krūzi un apmulsusi istabu pamet, beidzas ar vārdiem „varbūt vērts viņai piedot”, vēstot, ka tuvojas Māmiņdiena. Sievietes reklāmās saņem gana daudz pamācību. Kaut vai, ka viņu rokām (lietojot krēmu tādu un tādu) jābūt tik maigām, lai nosistu odu uz mīļotā vaiga, viņu nepamodinot.
Savdabīgs šarms piemīt arī retro reklāmām. Savdabīgā franču animācija50. un 60. gados, kurā jūtams, ka mistiskais tuneļa radīšanas efekts bijis ļoti populārs, vairāk kā puse animāciju saistītas ar kaut kā vīšanos spirālē vai mistisku tēlu slīdēšanu tālumā. Tas viss noved tiklab pie sulas kā benzīna.
Arī sešdesmito gadu sieviešu veļas reklāmas pikantērija atklājas uz ekrāna, arī zeķu reklāma, kur smalkās zeķēs autās kājiņas to vien dara kā griežas karuselī, klājas kolāžā un veido dīvainas mozaīkas, liekas nebeidzamā kaleidoskopā, un pēc vairāku minūšu vērošanas, skatītājas tolaik noteikti neko citu kā zeķes vairs acu priekšā neredzēja un neatlika nekas cits, kā vien tās iepirkt.
Un tomēr, atgriežoties mājās, ieslēdzot TV un ieraugot, kā kārtējā reklāma pārtrauc tikko sākušo filmu, smaids sejā neparādās. Varbūt tāpēc vērts reizi gadā doties uz kino un „reabilitēt” reklāmu un uzdāvināt tās autoriem „Ziemsvētku sajūtu”, visu pārējo gadu veltot, lai viņus no jauna sulīgi lamātu par uzbāzību.
