"Justus Liebig Universitaet Giessen" (Gīsenes Teātra institūts) izcēlies ar savdabīgām, bieži krāsainām un eksperimentu pārpilnām idejām, kas atbalsojas ne tikai studentos, bet arī absolventos. Tomēr var redzēt, ka tehnikas sāk apsūbēt. Pirmais pierādījums attaisnot institūta slavu ir "Rimini Protokoll" (režisoru apvienība - Helgard Haug, Stefan Kaegi, Daniel Wetzel). Kā dzirdēts, mākslinieki nostājās pret apnicīgajiem trafaretiem un tradīcijām Gīsenē un sāka radīt paši savu dokumentālo/reality trend un ar institūta darbību nesaistīto teātra formu. Kā redzams, trio veiksmīgi attīstās jau vairāk nekā desmit gadus, aktivitāšu skaitu tuvinot simtam.
Ir pāris ideju, kas iet cauri, šķiet, gandrīz visiem pazīstamākajiem vai redzētākajiem māksliniekiem, nākušiem no Gīsenes. Iespējams, pie vainas ir augstskolas nerakstītais zelta mērķis - "dažādu jaunu skatuves formu meklējumi". Tomēr, jau sākot no populārā Renē Poleša (René Pollesch) laikiem, formu meklēšana tomēr tikusi ierobežota ar pārkošu kiču, minimālismu, krāsainiem tērpiem, runas apspiešanu vai tīksmināšanos par sevi. Tas pats ar vēl kādu spilgtu piemēru no Gīsenes teātra institūta absolventiem "She She Pop". Līdzības pāris galvenajos virzienos saskatāmas.
Futbols vai streiks?
Pirmkārt, abas mini mono izrādes, kuras Gīsene piedāvā Ģertrūdes ielas teātrī, nemaz nav nosaucamas pēc izrādēm. Tās ir aptuveni pusstundu garas etīdes, kas vairāk atgādina semestra diplomdarba aizstāvēšanu. It sevišķi tad, kad abi aktieri, secīgo ķermeņa kustību attēlotājs Sebastians Šulcs un dejojošais klauns Enads Maroufs jeb "Pennywise", uznāk uz skatuves un piesaka sevi vienā teikumā, skatītājam liekot noprast vien to, ka neko šeit nevarēšot pārprast. Rodas sajūta, ka institūts izvēlējies abus jaunos puišus par labākajiem kursā, tāpēc lai jau brauc un rāda.
Otrkārt, Sebastiana Šulca "Sequence of movement" mazkustības, klusuma un ķermeņa noslogošanas dēļ manāmi atgādina iepriekšējā gada viesizrādi "Aļaska", kur līdzīgi kā Šulcs, četri cilvēki nodarbojās ar mikrokustībām. Tikai šoreiz tām ir noteikts mērķis – parādīt kādu īpaši atlasītu mirkli varoņa dzīvē, beigās diezgan acīmredzami norādot arī uz viņa nāvi.
Tomēr Maroufa klasiskajā, šķiet, jau pārdegušajā idejā (Šulca izpildījumā) vienmēr atrodams pozitīvais, aizraujošais aspekts. Izrādes vērotājam dažādos tās posmos tiek dota iespēja iztēloties pašam – kurš no gandrīz septiņiem miljardiem ir viņiem priekšā. Palēlinātās kustības, no otras puses, liekas filozofiski simboliskas – cilvēka attīstība mūža gājumā. Visi viņa, piemēram, astoņdesmit gadi, sākot no mazuļa gulēšanas uz vēdera, piecelšanās stāvus, vilšanās dzīvē un, protams, aiziešanas. Vai arī likteņa, visuma uzbūves gredzenveida kompozīcija. Tomēr šī versija aiziet bojā, kad Šulcs etīdi beidz citā pozīcijā. Tikpat labi tā varētu būt alegorija par laiku. Tā neizbēgamību, tomēr absurdi reālo, pat taustāmo relativitāti.
"Sequence of Movement" atgādina vienu improvizācijas teātra tehniku. Kurā aktieris un tad aktieru grupa nospēlē etīdi, bet nākošo veic, ņemot par pamatu iepriekšējo, tomēr mainot lietu svarīgumu, izceļot nepamanīto, nepateikto, sākot ko citu no jauna. Tādējādi, pēc pāris etīdēm, radies milzīgs stāsts ar ārkārtīgi daudzām detaļām, sīkumiem, kuras citādi nebūtu pamanītas. Jāsaka godīgi – Šulca 15 minūtēs neparādās pietiekoši daudz zīmju, lai pārliecinātu skatītāju, ka viņš ir parādījis ko neredzamu, slēptu, ikdienišķi mazsvarīgu mums, nozīmīgu viņam. It sevišķi tad, kad tām vajadzētu izcelties zoom-in tehnikā.
Mirklī, kad aktieris ir piecēlies, sāk izkristalizēties divas interesantas versijas par varoņa personību. Vai nu viņš ir pakritis futbola vārtu sargs, kuram tomēr nesanāk noturēt tos tukšus, tomēr nez vai viņu pieļautās kļūdas dēļ nošautu. Tā, kā tas notiek ar Šulca tēlu. Cits izskaidrojums (visticamākais) ir protestētājs – cilvēks, kurš piedalās demonstrācijā, ir daļa no šobrīd pasaulē notiekošās revolūcijas, bet viņa cīņa par mieru izrādās letāla ne tikai pašam, bet arī etīdei. Tomēr diezgan paredzams nobeigums, kas pilnīgi pretējs kā igauņu horeogrāfa Marka Kangro stundu garā, līdzi jūtamā cīņa par vienu patiesu smaidu. (Izrāde "Can't get no/satisfaction"; Homo Novus 2009)
Horeogrāfe Ivonna Rainere (Yvonne Rainer) citēta preses skrejlapā, ka "Viņa dejojot neatļāvās runāt par sociāliem jautājumiem daudz vairāk, jo saprata, ka nevarētu tiem pievērsties ar minimālisma starpniecību.". Turpretī šo kļūdu pieļāva "Sequence of movement" veidotāji, mēģinot atvērt kādu sociāli sāpīgu problēmu, iespējams, jau pieminēto arābu pasaules haosa iespaidā, izlīdzoties ar skatuves askētismu. Tomēr bieži vien ar minimālismu ir par maz, lai liktu skatītājam aizdomāties. Arī šoreiz.
Kautrīgais perverts
Pēc "Sequence of Movement" uz deju grīdas tiek izbērti baloni. Iespējams, ka simts, dažādu krāsu, kuri, izlādes rezultātā, reizi pa reizei pārsprāgst. Tie domāti klaunādes pastiprināšanai un vieglam cirka žestam, norādot uz pirmo, kas ienāk prātā, dodoties uz šo priekšnesumu. Jo ziloni aktieri noorganizējuši nav, nav arī lāča uz velosipēda, ne arī zobenrijēja, tas būtu nedaudz par dārgu. Otras etīdes galvenais varonis ir tikai Maroufs (idejiski viņu atbalsta Šulcs) jeb, kā viņš dēvē savu klaunisko "alter ego", Pennywise dejojošais klauns.
Maroufs paveicis mājasdarbu, sagatavojot sākuma frāzi latviešu valodā, kura skan apmēram: "Sveiki, es esmu dejojošais klauns Pennywise, un es dejošu dažādas dejas, lai jūs izklaidētu". Tomēr tikpat neveikli kā paklūpot aiz prožektora statīva, dzeltenajā blūzē un melnajās biksēs tērptais izkrāsotais klauniņš aprobežojas ar diviem žanriem. Pavedinošo, provokatīvo pop/r'n'b/rap/hip hop jeb "kalbasņiku" un baletam piemērotu mūziku. Atkrīt cilvēku uzjautrināšana, piemēram, pie nodrāztajiem "Bon Jovi" vai "Chubby Checker". Tomēr ir tikpat atspēlētais Toms Veits (Tom Waits) ar "Waltzing Matilda", kas arī tiek adaptēts pie baleta. Šādu žanru sapludināšana, pilnīgi noteikti, izvēlēta socioloģiska rakstura dēļ. To attēlošana un banalizēšana ir kā ironija par paradoksālo, stereotipisko vidi, kurā dzīvojam. Kad mums pietiek tikai ar iešūpotām krūtīm, vīrieša labumu glāstīšanu vai dažādos gadījumos atkārtotām, klišejiskām kustībām.
Maroufs ir talantīgs dejotājs, to var redzēt. Viņam palīdzējusi dramaturģe Verēna Billingere (Verena Billinger); tā nu visi trīs, galvas kopā salikuši, izspiež no katras dziesmas graciozas kustības, kuras inscenē visu dzirdamo mākslinieku fanu pievilināšanas un pavedināšanas paņēmienus. Videoklipus, raksturojošās kustības, Maikla Džeksona "Moonwalk" un Britnijas Spīrsas "Gimme" atšauto dibenu.
Tomēr nav nekas no klaunu "iejaukšanās izrādes procesā, triku izpildīšanas un atšķirīgas laika uztveres". Nemaz. Otrajā etīdes daļā, nedefinējot kāpēc, Maroufs uzvelk lielu neglītu klauna masku, piepildītu ar ūdeni. (pirms tam atbrīvojoties gandrīz no visām pārējām drēbēm; varbūt tā ir sava veida galējā monstrozā transformācija kā vampīru filmās). Bet viss notiek pavisam vienkārši – padzeršos, pieliešu gumijas masku un uzbāzīšu. Pēc tam ieslēdzas vienīgā, klaunam piederīgā atrakcija – čurājošā ūdens strūklaka, kura izšaujas no zaļas plastmasas puķītes, pieturētas pie intīmās vietas. Pēcāk klauns izmēģina arī ūdens pūšanu caur maskas aci, pirms tam diezgan demonstratīvi iedzerot no pudeles. Tieši šajā mirklī nostiprinās pārliecība par "Giessen Goes Riga" etīžu kopējo raksturojumu – idejas ir, nav kopēja plāna.
Trešā daļa pienāk tad, kad, kā pūcei galva, Maroufa maska atrodas otrādi, radot apgrieztā ķermeņa efektu kā Merilas Strīpas atveidotajai Madelainai Eštonei no "Nāve viņai piestāv". (Death Becomes Her; 1992). Šo varētu uzskatīt par interesantāko, pat intriģējošāko daļu visā "Giessen Goes Riga", jo, izmantojot jauno ķermeņa deformāciju un savu lokanību, klauns liek ticēt, ka viņa priekša ir viņa pakaļa un viņa pakaļa ir viņa priekša. Pievilcīgi un ķecerīgi. Tomēr nav skaidri saprotams, vai Maroufs to gribējis tieši tā un vai tas būtu viss, tomēr vizuāli kompromitējoši un piesaistoši.
Nepietiekoši nobriedis un izturēts, nekonkrēts un ne pārāk aizraujošs izrādījies šī gada "Giessen Goes Riga". Pie vainas nav ne Ģertrūdes ielas teātris, ne, pilnīgi noteikti, paši aktierspēles studenti. Atrisinājums varētu būt meklējams nedaudz dziļāk. Ja vairāki triki, moduļi vai efekti parādās ne pirmajā darbā, tas varētu nozīmēt tikai un vienīgi uz problēmām iesīkstējušā pedagoģiskajā sastāvā, kurš māca to pašu teoriju un pieprasa nemainīgu atrādīšanu. Iespējams, tāpēc pēdējā laika spēcīgākās, augstāk pieminētās, apvienības/personības aktivizējās pirms vairāk kā desmit gadiem. Tomēr vienmēr ir nopietns pamats cerēt uz pozitīvām pārmaiņām 2012. gada "Giessen Goes Riga".
Publicitātes foto, "Untitled (clown piece)"
